Ok. Man ir viena problēma. DK.

Tas pagājušās piektdienas randoms nav nekur pazudis; viņš joprojām IR tepat.
Vakar man bija jāatdod DK parāds - alus - no iepriekšējās reizes, jo man nebija skaidras naudas un tur varēja norēķināties tikai ar to. Protams, ka nekas nebeidzās ar vienu alu. Labi, sēžam tur tā, runājamies, un skatos, ka pie durvīm uzlīmē plakātu par kaut kādām diskusijām par reliģiju vai ko tādu. Ok, sēžam ārā vēl, turpinām runāties, līdz es nespēju vairs pabeigt domu un koncentrēties, un saku, lai pagaida, kamēr tie divi aizies garām un tad pastāstīšu, kas notiek. Viens no viņiem bija vīrietis, pie kura pagājušo ceturtdienu biju uz literāro konsultāciju. Otru es nepazinu, taču tieši viņš bija tas, kurš mani pasveicināja.
Ap to laiku bija nokavēts pēdējais vilciens un es biju nejauši izslēgusi savu telefonu, kurš tagad prasīja ievadīt pin kodu, kuru es, saprotamā kārtā, nezinu. Aizgājām ēst, bet kaut kur taču ir jāliekās visu nakti? Oh, mums taču ir darbs! Izdomājām atrunu, ka esam service desk un ejam uz nakts maiņu, ja nu sargi interesēsies. Es varu teikt tā: grīda ir diezgan auksta un riktīgi cieta. Laikam ar DK blakus nekad nekas normāls nenotiks.
Man ir aizdomas, ka viņš nav "vienkārši draudzīgs", ka viņš šeit redz kaut ko vairāk par dvēseles radiniekiem. Ja nu viņš tur iekšā ir jau galīgi nojūdzies? Un es īsti nezinu, ko man par to visu teikt, un kā to izdarīt. Dude, we have to talk droši vien nederēs. Kā lai sākumā es pati saprotu, ko par šo situāciju domāju? Ar viņu ir ārkārtīgi viegli un brīvi, pilnībā esmu es pati un uzticos. Bet es nezinu, vai tur ir tas "kaut kas vairāk". Turklāt ne jau tagad, kad man ir pietiekoši daudz citas problēmas un nav laiks. Es taču sev piekodināju kopš zināmiem notikumiem, ka tagad klausīšu savai iekšējai sajūtai - vai nu ir, vai nu nav. Varbūt neder. Tur man nekas labs nav sanācis ar "varbūt".
Don't shit where you eat, don't shit where you eat, DON'T SHIT WHERE YOU EAT.