Nu, ko, laikam tagad mazliet laiks parādās tikai reizi nedēļā, lai apstātos mazliet.
Otrdien aizgulējos, sataisījos pa 7 minūtēm un paspēju uz vilcienu.
Trešdien izgāju laicīgi, taču vilciens kavēja 40 minūtes. Kad atbrauca, nācās krietni saspiesties un atrasties cits citam tik tuvu, ka nav pat kur nokrist. Domāju aizsūtīt īsziņu uz darbu, ka kavējos, taču, ak tavu laimi, sim karte neaktīva, jo beidzot notikusi operatora pārslēgšana uz LMT. Jā, tātad, beidzot pārgāju uz darba pieslēgumu, un tarifs, atklāti runājot, ir diezgan ļoti apburošs. Korporatīvais klients tomēr. Neraugoties uz to, pusotru dienu nodzīvoju bez nummura noteicēja (viņi, šķiet, bija aizmirsuši pieslēgt), kas savukārt ienesa ikdienā savu devu interesantuma un mistērijas.
Tajā saspiestajā vilcienā tiku ar seju pagriezta pret čali, kurš ārkārtīgi līdzīgs E. Tā nu stāvēju un blenzu uz viņu, jo pagriezties tev tāpat nav kur.
Ēdu pusdienas virtuvē, līdz ienāca briesmonis. Nu, tas čalis, ar kuru darba pasākumā man bija jāfilmējās. Viņš tāds vecs man likās. Nu ne vecs Vecs, bet vecs man. Kādi trīsdesmit varētu būt. Bet ģērbjās tādās modīgās drēbēs. Bet man viņš tāpat nepatīk. Kaut kā baigi jocīgi pēc tās visas filmēšanās. Kaut kas nav.
Universitātē vispār lieliski. Jāpamēģina nenomirt. Vienā priekšmetā vispār pateica, ka viss jānokārto līdz 4.maijam, t.i., reāli tās ir 3 nedēļas, jo tad pasniedzēja brauc komandējumā.
Ceturtdiena pēc darba brālēns mani centrā savāca un aizveda uz savu dzīvokli Ziepniekkalnā pie savas dārgās, kā pats saka. Viņa dārgā, Natālija vārdā, tīrīja savu skapi un viņai esot daudz nevajadzīgas drēbes, un tā kā viņa ir citējot brālēnu, tāda pati špicka, kā es, tika nolemts, ka vieglāk ir aizbraukt man pašai, nevis vest uz šejieni. Tās drēbes, kuras nepaņemu, vedīs uz Sarkano krustu. Bet nu, es paņēmu daudz. Pirms braukšanas es bijos, ka, nu, nezinu, kā būs, varbūt viņai viss ar kruzuļiem būs, jo krieviete tomēr. Taču, ak jel, cik tās mantas ir labas? Tagad man būs jātīra skapis, lai šito visu kaut kur liktu. Vēl man bija ideja brāļa istabu pārvērst par savu garderobi. :D
Un manas nonēsātās mantas ļoti atškirās no viņas nonēsātajām mantām. Manas nonēsātās mantas nevar vairs nevienam dot, varbūt vienīgi sunim par paklāju. Bet nu, jā, cits dzīves līmenis tas. Viņa jau arī nepērk tādus sūdus, kā es, viņa pērk tikai un vienīgi labas mantas, tāpēc nav arī it kā nekāds brīnums, ka vismaz 95% no tā, ko atvedu mājās, uz mani arī izskatās labi.
Es Natāliju nekad līdz šim nebiju redzējusi, bet man viņa patika diezgan ļoti labi. Ne jau vien tāpēc, ka mums ir viens izmērs, bet arī. Viņa arī vēl pabaroja mani. :D Atvedu mājās trīs maisus.
Kamēr mērījām visu, viņa pastāstīja, ka Juri iepazina, kad mācījās 4.kursā, t.i., ap 1999.gadu. Mana reakcija, protams, bija apmēram - whaaaaat? Tas ir sen. Stāstīja, ka četrus gadus nebija kopā, un tagad atkal ir. Tad es sāku klusībā pie sevis likt kopā to puzli, ka viņa laikam tad jau ir tā pati meitene, par kuru mana mamma reiz teica, ka Jurim esot uzradusies draudzene un viņš tāds sakoptāks un slaidāks kļuvis.
Ceturtdien darbā man atnesa otru monitoru, un es liku Danielam zem galda strādāt, t.i., saslēgt visu. Vispār jau es neliku, viņš pats kkādu apsvērumu dēļ pieteicās. DK piedāvāja un ievilināja tādā mūzikas saitā, kur var visādas jaunas lietas atklāt. Ā, un uzzināju, ka DK nav 25, kā man bija sācis likties. :D
Piektdien ar DK nonācām līdz Jack White, kas savukārt noveda līdz filmām un filmām par mūziku. Noinformēju A un tad arī pati sevi, ka ar DK esam divi jauki bumbulīši, un precēsimies, un darīsim to 18.decembrī, lai lētāki svētki sanāk.
Gribēju darbā palikt ilgāk, lai izpildītu mājasdarbu, jo man mājās nav ekselis, taču nelaimīgā kārtā es nepaliku viena, zirgojos un sapratu, ka nav jēga, jo nepaņēmu līdzi formulas un īsti nezinu, ko iesākt bez tām. Win!
Atnācu mājās, un gultā stāv jaunais "Latvju teksti" izdevums.
Otrdien aizgulējos, sataisījos pa 7 minūtēm un paspēju uz vilcienu.
Trešdien izgāju laicīgi, taču vilciens kavēja 40 minūtes. Kad atbrauca, nācās krietni saspiesties un atrasties cits citam tik tuvu, ka nav pat kur nokrist. Domāju aizsūtīt īsziņu uz darbu, ka kavējos, taču, ak tavu laimi, sim karte neaktīva, jo beidzot notikusi operatora pārslēgšana uz LMT. Jā, tātad, beidzot pārgāju uz darba pieslēgumu, un tarifs, atklāti runājot, ir diezgan ļoti apburošs. Korporatīvais klients tomēr. Neraugoties uz to, pusotru dienu nodzīvoju bez nummura noteicēja (viņi, šķiet, bija aizmirsuši pieslēgt), kas savukārt ienesa ikdienā savu devu interesantuma un mistērijas.
Tajā saspiestajā vilcienā tiku ar seju pagriezta pret čali, kurš ārkārtīgi līdzīgs E. Tā nu stāvēju un blenzu uz viņu, jo pagriezties tev tāpat nav kur.
Ēdu pusdienas virtuvē, līdz ienāca briesmonis. Nu, tas čalis, ar kuru darba pasākumā man bija jāfilmējās. Viņš tāds vecs man likās. Nu ne vecs Vecs, bet vecs man. Kādi trīsdesmit varētu būt. Bet ģērbjās tādās modīgās drēbēs. Bet man viņš tāpat nepatīk. Kaut kā baigi jocīgi pēc tās visas filmēšanās. Kaut kas nav.
Universitātē vispār lieliski. Jāpamēģina nenomirt. Vienā priekšmetā vispār pateica, ka viss jānokārto līdz 4.maijam, t.i., reāli tās ir 3 nedēļas, jo tad pasniedzēja brauc komandējumā.
Ceturtdiena pēc darba brālēns mani centrā savāca un aizveda uz savu dzīvokli Ziepniekkalnā pie savas dārgās, kā pats saka. Viņa dārgā, Natālija vārdā, tīrīja savu skapi un viņai esot daudz nevajadzīgas drēbes, un tā kā viņa ir citējot brālēnu, tāda pati špicka, kā es, tika nolemts, ka vieglāk ir aizbraukt man pašai, nevis vest uz šejieni. Tās drēbes, kuras nepaņemu, vedīs uz Sarkano krustu. Bet nu, es paņēmu daudz. Pirms braukšanas es bijos, ka, nu, nezinu, kā būs, varbūt viņai viss ar kruzuļiem būs, jo krieviete tomēr. Taču, ak jel, cik tās mantas ir labas? Tagad man būs jātīra skapis, lai šito visu kaut kur liktu. Vēl man bija ideja brāļa istabu pārvērst par savu garderobi. :D
Un manas nonēsātās mantas ļoti atškirās no viņas nonēsātajām mantām. Manas nonēsātās mantas nevar vairs nevienam dot, varbūt vienīgi sunim par paklāju. Bet nu, jā, cits dzīves līmenis tas. Viņa jau arī nepērk tādus sūdus, kā es, viņa pērk tikai un vienīgi labas mantas, tāpēc nav arī it kā nekāds brīnums, ka vismaz 95% no tā, ko atvedu mājās, uz mani arī izskatās labi.
Es Natāliju nekad līdz šim nebiju redzējusi, bet man viņa patika diezgan ļoti labi. Ne jau vien tāpēc, ka mums ir viens izmērs, bet arī. Viņa arī vēl pabaroja mani. :D Atvedu mājās trīs maisus.
Kamēr mērījām visu, viņa pastāstīja, ka Juri iepazina, kad mācījās 4.kursā, t.i., ap 1999.gadu. Mana reakcija, protams, bija apmēram - whaaaaat? Tas ir sen. Stāstīja, ka četrus gadus nebija kopā, un tagad atkal ir. Tad es sāku klusībā pie sevis likt kopā to puzli, ka viņa laikam tad jau ir tā pati meitene, par kuru mana mamma reiz teica, ka Jurim esot uzradusies draudzene un viņš tāds sakoptāks un slaidāks kļuvis.
Ceturtdien darbā man atnesa otru monitoru, un es liku Danielam zem galda strādāt, t.i., saslēgt visu. Vispār jau es neliku, viņš pats kkādu apsvērumu dēļ pieteicās. DK piedāvāja un ievilināja tādā mūzikas saitā, kur var visādas jaunas lietas atklāt. Ā, un uzzināju, ka DK nav 25, kā man bija sācis likties. :D
Piektdien ar DK nonācām līdz Jack White, kas savukārt noveda līdz filmām un filmām par mūziku. Noinformēju A un tad arī pati sevi, ka ar DK esam divi jauki bumbulīši, un precēsimies, un darīsim to 18.decembrī, lai lētāki svētki sanāk.
Gribēju darbā palikt ilgāk, lai izpildītu mājasdarbu, jo man mājās nav ekselis, taču nelaimīgā kārtā es nepaliku viena, zirgojos un sapratu, ka nav jēga, jo nepaņēmu līdzi formulas un īsti nezinu, ko iesākt bez tām. Win!
Atnācu mājās, un gultā stāv jaunais "Latvju teksti" izdevums.
piesēst