Šonedēļ, t.i., nedēļas sākumā I mani pārķēra pie grāmatnīcas. Neiztrūkstoši apvaicājās, kā man ar laikiem un, ka varētu saskrieties un parunāties vēl kaut kad. Sāku attaisnoties, ka vienu dienu lekcijas līdz astoņiem, tad kontroldarbs, ceturtdiena, piektdiena aizņemtas, ja nu vienīgi sestdiena. Daļēji iejaucoties manā atreferējumā, I saka, ka neuzstājot, un, ja negribot, neapvainošoties, tikai lai tā arī pasakot. Vērojot viņa vispārējo izturēšanos, saku, ka laikam tomēr teikšu to nē. Kāpēc? Jo klausīšu sirdij, un sirds saka, ka nevajag. Par to varēs sākt domāt tikai tad, kad viņam runājoties vairs netrīcēs deguns, nervu raustīts.

Un es ļoti priecājos par mūsu ziemas sporta veidu - skeletons, bobslejs - puišiem. Malači. Sezona noslēgusies negaidīti skaisti, Dukuri mājās ved ne tikai divus globusus, bet arī simts tūkstošus, un Melnbārdis ar savējiem vispār pārspējis sevi - vakar bronza divniekos, šodien zelts četriniekos un kopvērtējumā otrie Pasaules kausā. Skaisti!

Vakar noņēmām no griestu lustras Ziemassvētku rotājumu virteni; tā tur atradās vismaz piecus, ja ne visus astoņus gadus. Šī ziema ir bijusi gara un smaga, un nu mūsu mājas sāk gaidīt pavasari!