No rīta piegāju pie pakaramā un, ieraugot nevīžīgi salocījušos mēteļa piedurkni, momentā atausa atmiņa par to, ka naktī piecēlos, noņēmu visas savas jakas, mēteļus un lietussargus no pakaramā. Kaut ko ļoti meklēju laikam. Tad saliku visu atpakaļ un aizgāju gulēt. Pavisam normāla un saprotama rīcība.

Iegāju Drogās un mani uzrunāja divi puiši baltos uzsvārčos un aicināja uz demontrāciju. Tā kā līdz vilcienam bija savas kārtīgas trīsdesmit minūtes, nolēmu noklausīties viņu stāstījumu, un pasmējos, ka nu gan atraduši īsto mērķauditoriju. Kāpēc pasmējos? Tāpēc, ka čaļi bija no Ariel un runāja par jaunām kaut kādām mazgāšanas kapsulām, iepakotām organiskā plēvē, kura pati izšķīst minūtes laikā. Izklaidējos pēc pilnas programmas un uzdevu visādus stulbus un ne tik stulbus jautājumus ne tikai par to organisko materiālu, bet arī par "balto sūdiņu", kas griežās.

Bijām opi, omi apsveikt dzimšanas dienās. Viņiem vasarā dimanta kāzas (60 gadi tātad), tikai nevar izlemt, cik grandiozi tās atzīmēt. Opim patīk izrādīties un savākt visus, visus radus, kamēr omei tagad ir visādas veselības problēmas un ilgstoša stāvēšana kājās nav vēlama un vispār nav tendēta uz tādu drūzmu. Un prom ejot opis man saka - nu, kad tad mēs kāzas dzersim un dancosim? Es tā nevarēju saprast, tāpēc pieliecos pie mammas un saku, ka ceru, ka viņš nedomā par manām kāzām. Iejaucās omīte, kura saka man esot teju trīspadsmitgadnieces sejiņa. Tad nu saku, ka ja jau reiz trīspadsmit, tad arī līdz kāzām tikpat ilgi vēl jāgaida.