Sapnī sajutu divu reālu notikumu atblāzmojumus. Viens bija no reizes, kad braucām ar pēdējo autobusu uz viņa pilsētu un prasīju, ko darīsim? Viņš aši sazvanīja pāris draugus un man paziņoja - mēs iesim uz vietējo ballīti! Atceros, ka tobrīd biju to iztēlojusies kā zaļumballi vai pustukšu diskotēku ar apdzērušamies jauniešiem un nodomāju, ok, kad pēdējo reizi tādā biji? Būs fooorši, zaļumballe taču. Taču bija maaazliet citādāk. Bija dzīvoklis un sava deva neērtuma, piem., jo diviem čaļiem, kas tur bija, esmu pazīstama, kā čiepa, kas atdauzīja galvu pret bruģi un izdzīvoja. Viens no viņiem bija Ēriks. Tāds lādzīgs, apalīgs emo hipsters, kā E viņu sauc. E saka, ka reizēs, kad ballējās, t.i., dzer ar Ēriku, tad mājās viņš atrāpo. Toreiz, tajā pirmajā reizē, [morāli] rāpojām mēs abi ar Ēriku. Tāpēc ar Ēriku tā foršāk uzreiz, jo viņš saprot un nevērtē, drīzāk ierēc.
Vietējā ballīte beidzās ar random šausmenes skatīšanos ar E un aizmigšanu dīvānā.
Otrs atblāzmojums bija no labdabīgās mūzikas festivāla. Lai nepazaudētu mani cilvēkos, viņš, ne vārda nesakot, paņēma mani aiz rokas un veda cauri pūlim. Tas tāds apstulbinošs un neaprakstāms mirklis. Vēl pāris reizes bijuši tādi mirkļi, kad ejam uz veikalu un viņš ved rokā mani sev blakus. It kā tā tam jābūt.
Lai sāpīgāk pamosties, sapnī šie abi notikumi bija sakausēti vienā.