Vakar, kad biju Inese, piedalījāmies dzejas slamā. Tas ir tāds pasākums, kura aizsākumi meklējami astoņedesmito gadu vidū, Čikāgā. Slamā tiek lasīti vai deklamēti paša rakstītie dzejoļi, un iepriekš noskaidrota žūrija liek atzīmes, augstākais un zemākais vērtējums tiek izsvītrots, tādējādi it kā palielinot vērtējuma objektivitāti.
Pašā priekšā aiz galdu rindas sēdēja pieci žūrijas locekļi, divas bija sievietes. Aiz viņiem bija klausītāji un tur sēdēja arī Ineses brālis Oskars. Viņam bija tumši, īsa griezuma mati un diezgan apaļa galva, tumši zilpelēkas acis un mugurā rupja adījuma brūna jaka ar atsegtu kaklu. Oskara pamatdarbs bija policists, taču mēdza piestrādāt arī par apsargu slēgtos pasākumus un naudas inkasatoru. Nu, to, kurš papildina naudas izmaksas bankomātus, kad izbeigušies piecīši.
Inese bija nolēmusi izmēģināt savu veiksmi improvizācijas slama klasē un viņa sāka stāstīt, cieši skatīdamas brālim acīs, jo priekš viņas neviens cits telpā neatradās. Viņa stāstīja dramatisku notikumu par medībām pirms nedēļas, kurās abi ar brāli gājuši, un Oskaru sadūris zvērs ar vērša ragiem. Tāpēc viņa šeit stāvot viena.
Lai gan viņa runāja pilnīgas blēņas un izdomājumus, atskaitot "nejaušo" sakritību, ka viņas brāli tik tiešām sauca Oskars, ar katru vārdu Inese arvien vairāk sāka dzīvot līdzi pašas stāstītajam. Viņa bija tiktāl iejutusies, ka tā tagad bija viņas realitāte. Pēc brīža Inese iztrūkās, jo žūrijas priekšā viņa tik tiešām stāvēja viena pati.
Sarunāsim, ka vairs nebūšu Inese, labi?

Man tas ir jāizbeidz. Katru reizi, kad ieraugu, ka arī Viņš ir tiešsaistē, visas manas iekšiņas mazmazlietiņ salecās. It kā tā sajūta, ka tā viņš būtu tuvāk, ka viņš patiesībā sēž simetriski man pretī monitoram, tikai savā galā. Viņš ir tik tuvu un tikpat tālu. Tad viņš ir mājās, savā puiciski nekārtīgajā istabā ar sarkano dīvānu un paša zīmējumiem pie sienām. Un es taču zinu viņa mājas; jāiet garām SuperNeto un armēņu mafijas iestādei. Tā pilsētiņa ir tieši tik neliela, ka ir caurstaigājama maksimums kādu trīsdesmit minūšu laikā. Ja grib streipuļot krustām, šķērsām ar vairākiem apskates objektiem, tad, protams, ilgāk, jo viņiem ir parks, vairākas diennakts točkas un privātā ēstuve "Pie Pētera & Pjotra", kas esot ierīkota dzīvoklī. Ikdienas mirstīgajam saņemšanās iet uz šādu iestādi prasa zināmu sagatavotību, taču karbonādes esot tur labas. Vismaz pašam nav jātaisa.
Brīdi skatos uz bildi un domāju, ja nu viņš tāpat skatās uz manējo? Tad tas būtu vēl tuvāk.
Dažreiz prātoju ieķerties klaviatūras galā un aizrāpties līdz tam viņa galam.
Katras brīvdienas, kad braucu uz Rīgu (un es braucu tiešām katru brīvdienu pēdējā laikā), esmu pasākusi cerēt, ka mans vilciens kavēsies, kā rezultātā tas Centrālstacijā iebrauktu vienā laikā ar viņa vilcienu, kā reiz bija sagadījies.
Visa šī patieso stulbumu un tā apmērus tā pa īstam tikai sāku saprast šodien. Tādi cilvēki nevienam nepatīk, tādi cilvēki kaitina un par viņu stūrgalvību, nejēdzīgo idiota neatlaidību raksta anekdotes un traģikomēdijas trīs cēlienos, par ko saprātīgajiem gardi nosmieties. Arī es sakaunējos, bet tās ir čaumalas, tas ir pārpalikums no visa tā, kas bijis. Čaumalas, kas smalki sadrumstalotas kā smiltis, tiek nēsātas kabatā līdzi, kamēr tā izdilst.
Saprotiet, Jūs nevarat iemācīt aklajam redzēt. Saprotiet, es vēl neesmu gatava nodejot pēdējo Ziedu valsi. Čaumalas vēl durās pirkstos, kad rokas lieku kabatās.