Knuts raksta Intai no lēģera: "Jānorūdās līdz tādai pakāpei, lai vēlāk turpmākajā dzīvē nebūtu jānēsā sirdī apvainojuma niknums un rūgtums. Jāiemācās cilvēkus mīlēt vēl daudz vairāk nekā līdz šim. [..] Tā nav lēnprātība kristīgā garā, tā nav visupiedošana. No šādas aktīvi humānas attieksmes ir atkarīga mana turpmākā pastāvēšana."

Pirms pāris dienām, kad biju nokārtojusi pēdējās semestra saistības ar universitāti, atnācu mājās un aizmigu vecāku gultā pie televizora. Vakardien mamma atklāja, ka nebija mani redzējusi tik atslābušu kopš neatminamiem laikiem. Teica, ka izskatījās, ka tajā mirklī mani nesatrauc neviena pati problēma, ka esmu brīva no tām. Tas tāds mazu bērnu miegs.
Aizvakar savukārt visu dienu skatījāmies daiļslidošanu, šodien - kamaniņas, tikai ne visu dienu.
Bet vispār man gribās kaut ko interesntu dabūt, cik nu manas pieticīgās iespējas to atļauj. Bet tā vietā ir tāds kā "es nezinu, ko darīt", kā globāli, tā lokāli. Bez saasinājumiem. Tā vispārīgi gribās. Tādu atelpu. Nu aptuveni tā, ka brauktu uz Japānu un meklēt aitu ar zvaigznes krāsojumu uz muguras.