Ar Ed šodien abi gandrīz noasiņojām: es sagriezu pirkstu ar papīru, bet pēc kādām desmit minūtēm Ed sāka asiņot deguns. Un tā visu dienu.

Starpbrīdī AB gāja garām un par sestdienas piedzīvojumiem kaut ko parunājām. Man blakus vienā pusē sēdēja Ilze, otrā Līva. Ilze locījās smieklos un gan jau piekodināja sev nekad nenonākt vienā ballītē ar šo kompāniju.

Piezvanīja I. Teica, ka laikam tagad zinot, kā jutos es. Ka it kā viss ir, taču tai pat laikā kaut kas ļoti nav.
Izteica arī domu, ka varbūt varētu atsākt uzturēt kontaktus, bet galīgi nepārmetīšot, ja es nepiekritīšu. Teica, ka ir tā kā attālinājies no tā, nezinu, kā to nosaukt, izbijušā, un jūt, ka varētu. Lai gan teicu, ka labāk neteikšu šoreiz uzreiz pirmo, kas uz mēles, tomēr tā sanāca. Ka nu, man gan nav nekādas pārliecības, ka viņš tā kā ir pāri tam ticis, it īpaši atceroties iepriekšējo reizi, kad tikāmies - nē, paldies, tādas reizes es vairs negribu.
Man kaut kā negribās ar viņu daudz biežāk tikties. Parunāties kādreiz, jā, kāpēc ne.
Vēl viņam vajag izzondēt, kā man ar E veicās. Nav forši. Ok, tas nenotika tā uzstājīgi, bet tāpat.
Ā, E taču nogrieza matus. Smuki izskatās, nav gluži pēc kriminālā, kā man likās, ka varētu būt.