Tā vakardienas dzeršana bija kaut kas sen neredzēts. Brīnumaini, bet baigi ilgi visi noturējās augšā. Cits gan pazuda, cits atlūza, bet kam gan negadās.

Taču tagad par E.
Vakardien ap pus septiņiem viņš zvana:

- Čāu, marvellous!
- Čāu, čāu!
- Skatos, vakar tev zvanīju. Un tagad zvanu, lai uzzinātu, ko vakar es teicu.
- Hahaha. Ak, tā, ja.

Satikāmies, parunājāmies, viņš izstāstīja savus piedzīvojumus, nu, vismaz tik daudz, cik atcerējās. Man liekās, ka viņam un tai kompānijai tagad būs aizliegums apmeklēt Vecrīgas Hesburgeru. Baigās morālās paģiras čalītim. Aizgulējās un neaizbrauca uz teātri ar māsu un vecākiem, māsa vīlusies un dusmīga, mamma bēdīga, telefonu un maku pazaudējis, gāja uz Vecrīgu meklēt. Es savukārt pastāstīju, kā man iet, par saviem piedzīvojumiem, priekiem un sāpēm.
Neko daudz es viņam nepastāstīju par iepriekšējās nakts sarunu. Neko jau traku it kā nesarunāja un viņš izklausījās pilnīgi normāls. Man bija arī ļoti neērti iesākt sarunu par to, vai man svētdien ir jābrauc uz Rīgu, vai nav, jo principā tāpat bez teikšanas sapratu, ka nekas no tā nav spēkā, jo viņš jau nemaz neatcerās, kā arī bija aizdomas, ka viņam varētu būt diezgan smagi - gan fiziski, gan morāli. Teica, ka, nē, sāk jau kaut ko fragmentiem un miglaini atcerēties, un ka svētdien nē, taču kaut kādās nākamajās (viņa) brīvdienās gan varētu kaut ko sabīdīt. Sāku jau smieties, bet viņš teica, ka šoreiz atcerēsies un dos ziņu.
Es beidzot sapratu, ka iepriekšējo reizi arī gan jau bija tāpat. Nu, toreiz, kad gribēju viņam sūtīt "fak jū, *viņa uzvārds*" īsziņu, jo biju dusmīga, ka nedara to, ko teicis un turpina dzert Olainē. Īsziņas veidne, starpcitu, stāv man saglabāta vēl. Pie melnrakstiem.
Es zinu, ka man nevajadzētu analizēt, tomēr es nespēju no tā galīgi atsacīties. Manī atkal ir tik daudz domas un jautājumi iekšā, ka nezinu, kur lai tos liek.
Nevaru neuzdot sev jautājumu, kāpēc E man zvanīja pālī. Drunk dialing parasti taču notiek bijušajiem un bijušajām, vai arī visai telefongrāmatai alfabētiskā secībā, vai tuviem draugiem, par kuriem tu zini, ka viņi sapratīs, nedusmosies un vēl pa starpai pasmiesies par šādu rīcību. Un es tā kā neesmu neviens no iepriekš uzskaitītajiem, bet, ja ļoti vajadzētu izvēlēties kādu no variantiem, vistuvākais varētu būt tas pēdējais. Jā. Un kas interesanti - šis ir jau otrais tāds gadījums no viņa.
Nezinu, kāpēc E piecos no rīta iedomājās par mani, bet man laikam tas patīk. Tā tāda liela dumība man, priecāties par kaut ko tādu. Bet kāpēc viņš iedomājās par mani, ņemot vērā, ka vairāk kā mēnesi bija absolūts klusums? Kas notiek viņa galvā?
Ja mēs pieņemam par patiesību izteikumu, ka dzērumā cilvēks ir vispatiesākais un parāda, kāds būtībā ir, tad rodās vēl pāris jautājumi E sakarā, piemēram, vai kaut puse no viņa sacītā varētu būt tas, ko viņš dziļumos domā. Protams, es jau, muļķe, gribētu, lai tā būtu viņa zemapziņa, bet, nu, es vairos apstirpināt šo faktu.
Un viens no pēdējiem jautājumiem ir tas pats vecais, mūžīgais jautājums, t.i., vai tā interese ir nomirusi līdz galam vai arī laiks ir tas, kurš traucē. Pēc manas saprašanas, nomirusi līdz galam nav. Ir pa daļai no abiem faktoriem.
Un ir ļoti patīkami no viņa dzirdēt tādu vienkāršu komplimentu kā "Labi izskaties". Tas, ka šeit un nekur citur nerunāju par E, nenozīmē, ka nedomāju par viņu. Patiesībā es vēl arvien domāju diezgan daudz un bieži. Bet nu jau ir kaut kā... citādāk tas viss. Tas, ka es nerakstu to šeit, tā ir mana paškontrole. Jo nekas jau nav mainījies - man viņš joprojām patīk - un tagad šis ir tikai atkal aktualizējies, jaunai informācijai pieplūstot.