Vakar skatījos jaunāko Bondu. Skatīties filmu ar kolēģiem no IT, nozīmē to, ka vietās, kur kāds tur vandās pa tīmekļiem vai citādi darbojās ar datoriem, kāds skaļi sāk smieties, kā arī komentē, kāpēc tik īsas intimitātes ainas.
Pēc tam daļina aizgāja tālāk uz Vecrīgu. Teicu, ka varu, jā, bet tikai līdz pēdējam vilcienam (tās bija kādas 45min). Lai vienmēr nebūtu Pinokio čalis jāasociē ar koka lelli, ir laiks viņam ieviest iniciāļus šeit. Viņš būs AK. Nu, jā. Beigās ar AK gaidījām savus pēdējos transportus - viņš mani pavadīja līdz stacijai, un tad es viņu pavadīju atpakaļ līdz pus pieturai, jo man līdz vilcienam bija vēl krietni laiks, kamēr viņš nebija drošs par savējo tramvaju. AK ir tāds foršais akcents. Kā ne kā - origināli dzīvo 40km no Gulbenes.

Taču, kas interesanti, piecos no rīta piezvanīja E, kurš negribēja ticēt, ka guļu, jo teica, ka izklausoties pamatīgi iereibusi. Stāstīju, ka, nu, lai iepazīstās, tātad tāds ir mans miega stāvoklis. Tad riktīgi atvainojās, ka pamodinājis, bet viņam beidzot pa ļoooti ilgiem laikiem ir iedota brīvdiena rīt, parīt un viņš gribot satikties. Pēdējo divu nedēļu laikā jau nostrādājis 106 stundas, kas, godīgi sakot, ir diezgan ekstrēms rādītājs. Ar to tā kā klusi, klusi attaisnojās, atvainojās, ka nav laika meitenēm.

- Sestdien (kaut kam, nedzirdēju kam, bet varbūt mammai, māsai) dzimšansdiena, iešu uz teātri. Bet ko tu dari svētdien?
- Svētdien?
- Jā.
- Nūūū, - izicilāju galvā visu savu garo darāmo lietu sarakstu un teicu, - neko.
- Tad svētdien mēs varētu satikties. Tas būtu ļoti jauki.
- Tu tikai neaizmirsti, ko esi teicis.
- Nu, beeeidz, es taču nevaru atcerēties, ko esmu teicis, kad esmu iedzēris.
- Nē, ne jau to. To par svētdienu neaizmirsti.
- Labi, tad rīt sazvanīsimies un sarunāsim, bet zini tad, ka tev svētdien būs jābrauc uz Rīgu. :)

Tas ir interesanti, ka viņš piezvanīja. Es to negaidīju, kur nu vēl piecos rītā. Un es īstenībā vēl neticu, ka viņš piezvanīs arī šodien. Tāpat kā bija ar to svētdienu iepriekš. Tas tāds 50 uz 50 gadījums.