Pirmos kādus astoņus kilometrus mēs nogājām divarpus stundās, kas ir smieklīgs rezultāts, pēc kura es sāku domāt par to, cikos būsim galā, jo tikai tajā punktā, Jaunķemeros principā sākās tā īstā iešana, jo pirms tam tā bija tikai tikšana līdz jūrai. Ā, viens čalis (Kaspars) aizgulējās un teica, ka panāks mūs ejot. Tā nu viņš izbrauca no Ogres un sarunājām ar viņu tikties Jaunķemeros. Rezultātā viņš Jaunķemeros bija jau pirms mums. Bet tas nekas, mums pa ceļam tajos astoņos kilometros un divarpus stundās bija sanatorijas aplūkošana, sēravoti, upeņu balzāms, šokolāde, bildēšanās un rallijs, kura startu nesagaidījām.
Un laiks pie jūras - ideāls! Vējš praktiski nekāds, maza saulīte vietām. Ok, tas lietus gan bija fuj, bet par laimi viņš tikpat kā nebija, tikai patrenējās.
Es tajā kompānijā pazinu trīs cilvēkus, kuru skaitā mana bijusī team leader un viņas māsa. Nejutos kā zivs ūdenī, taču pamazām sapazinos, un tā neērti vietām bija tikai tad, kad bija sviestmaižu-ūdenspīpes pauzes, kur...nu, jā, viņi cits citu pazīst daudz ilgāk un labāk. Ā, ok, vēl pazinu, nē, drīzāk zināju to čali, kurš no Ogres brauca, jo viņš no darba. Tāds interesants eksemplārs vispār.
Bet, jāsaka atkal tā frāze par to, cik pasaule ir maza. Jo, kā izskatās, tad Līva ir kopā Ēvaldu, kuru es, savukārt, pazīstu no dejošanas laikiem ģimnāzijā. Kā arī pārgājienā gāja, kā izrādās, KK kursabiedrs. Kā viņš pazīstās ar Lindu, to gan nenoskaidroju vēl.
Ā, nu, protams, laimīgā finišā sekoja arī vienīgā veikala izpirkšana un došanās un kempingu - RTU kompleksu "Ronīši". Tikmēr ar mašīnu atbrauca vēl trīs cilvēki, un vēlāk atbrauca vēl viens, kurš arī bija no darba, bet viņu tā nezinu. Ok, varbūt kopš šī pasākuma sāksim sveicināties. Viņš sacienāja ar zālīti un rādīja visādus video youtube.
Bija pirtiņa. Daļa aizgāja uzreiz gulēt pēc pirtošanās, otra daļa paņēma ūdenspīpi un gāja uz jūru čillot. Ārkārtīgi nedabiski mierīga jūra bija naktī. Izspēlējām vairākas reizes spēli, kuru gribās saukt par leg twister, jo nezinu īsto nosaukumu. Tur sapinos un tā. Spēli spēlējām līdz pirmajam cilvēkam, kurš krīt.
Jā. Vēl kas. Visu ceļu man bija tāda dīvaina sajūta. Respektīvi, es nezināju, nebiju informēta, kādos komplektos nāk tie cilvēki, un atlika pašai uzmanīgi vērot. Piemēram, es nezināju, ka Līva ir ar Ēvaldu, līdz vēlāk neieraudzīju abus rociņās kopā. Taču pretēja situācija bija ar Ivo un Antru, par kuriem es biju diezgan ilgi pārliecināta, ka viņi ir pāris, un tad man bija ārkārtīgi dīvaini, kad ar viņu, nu, to Ivo, un vēl vienu meiteni trijatā gājām, runājāmies un noteicām tempu pārējai grupai. Tad vēl nodomāju, ka, nu, šausmas, es laikam būtu jau galīgi sapīkusi, ja pret mani tā izturētos mans puisis. Nu, viņi tur viens otru visādi labdabīgi apcēla un tā.
Tāpat bija arī ar diviem tiem, kuri atbrauca vēlāk ar mašīnu. Viņu gadījumā nodomāju, ka nu, ja es būtu tā čaļa (kaitista) meitene un viņš būtu noģībis, es taču nevarētu tā mierīgi turpināt sēdēt uz lāvas.
Bija trīs mājiņas, katrā četras guļvietas, taču sanāca tā, ka divās mājiņās vajadzēja būt pa pieciem cilvēkiem, ne četriem. Manā mājiņā visas vietas jau bija aizņemtas ap to laiku, kad sāku apsvērt iespēju par gulēšanu. Vispār jau man negribējās gulēt, taču pieņēmu lēmumu tomēr iet, kamēr vēl ir vietas, kur to darīt. Tā kā tas kolēģis Kaspars bija iepriekš teicis, ka viņš miegā uzmācās un lai labāk liekot viņu vienu gulēt, neviens nebija īsti ieinteresēts ar viņu dalīt gultu. Sēdējām ārā pie galda un vienā brīdī izskan priekšlikums par iešanu gulēt un kaitists prasa, kurš nāks viņam blakus. Tā kā man gultas nebija, teicu, ka esmu ar mieru, ja vien nekrāc, uz ko viņš atbildēja, ka tad es varot viņam droši sist. Un tikai tad es sapratu, ka viņš nav kopā ar to meiteni, kuru atbrauca, jo viņa vispār citā istabiņā gulēja un ka manā pārmetumā par to turpināšanu sēdēt uz lāvas jāievieš korekcijas.
Ar to kaitistu pirms tam neko daudz nebiju runājusi, nu, tikvien, ka biju noskaidrojusi par viņa aizraušanos ķert vēju; es vispār daudz klusēju. Taču pirms aizmigšanas krietnu stundu norunājāmies un viņš ir RV1ģ absolvents. Viņam tādi interesnti smiekli. Varētu pat teikt, ka smieklīgi. Ap četriem atnāca Kaspars, kura vietā es teorētiski gulēju. Viņš laikam nodomāja, ka te notiek baigi nerātnās lietas un negrib traucēt, tāpēc paņēma segu un par visām varītēm gāja gulēt uz otru mājiņu, kur visi bija ļoti draudzīgi saspiedušies.
No rīta pamodāmies, sataisījāmies un kaitists paķēra arī mani līdz Rīgai un nebija jāiet meklēt autobuss. Nezinu, kā man atkal sanāca būt īstajā laikā un brīdī.
Jau iepriekš esmu domājusi, ka man gribētos pamēģināt to pūķi, ja tikai tas nebūtu tik finansiāli dārgs prieks. Ok, pati pamēģināšana gan jau nav tik dārga, kā viss inventārs un hidra.