Šodien satiku KK. Kādas četras, piecas reizes vismaz. Šogad sanāk tā, ka lekcijas ir blakus telpās, un, kad viņiem tur beidzās, mēs tieši ejam uz to auditoriju, kuru viņi ir pieelpojuši iepriekšējo divu lekciju laikā. Vēroju, kā mainās viņa stāja un gaita, kad runā ar meitenēm. Nu, tas tikpat smieklīgi, kā tad, kad es raustīju džempera piedurknes, atglaudu matus un dar(īj)u visādas tādas izdarības, kad runājos ar puisi, kurš man patīk vai citādi interesē. Tas ir tik šausmīgi neapzināti, ka tad, kad to saproti, sāc centies to kontrolēt, ka principā vairāk sanāk piedomāt pie piedurkņu neraustīšanas kā pie tā, ko runāju. Bet KK man joprojām kaut kādā plāksnē interesē.
Un ar E nesanāks kaut tāpēc, ka nav laiks. Es vispār šodien arī piedzīvoju šajā semestrī pirmo mazo iekšējo panikas pieplūdumiņu darāmo un sakrājušamies darbu sakarā.