Esmu gaužām nestabila patlaban. Tāda, kas iekšā praktiski draud sabrukt, taču šo procesu negrasos rādīt uz āru pārāk daudz. Sapratu, ka to gribu slēpt no tiem, kuri mani zina, droši vien jau tāpēc, lai neuzdotu jautājumus. Bet laikam jau ar zināmiem cilvēkiem apkārt ir arī vieglāk, jo domas aizvirzās, ne kā sēžot vienai vilcienā un skatoties ārā pa logu. Bet tad atklal ir arī tāda marvellous, kurai viss ir saulaini un smieklīgi.

Bet, tātad, šodien runāju pa telefonu ar pilnīgi svešu čali, kurš stāstīja kaut ko par parādiem un lietussargiem, nu, ka esmu īsziņas sūtījusi un tā. Es, saprotama lieta, ka nesapratu par ko viņš runā un teicu, ka būs sajaucis, līdz kādā brīdī sapratu, par ko ir runa. Ka tā ir īsziņa, ko sūtīju E.. Čalis saka, ka dabūjis telefonu no remonta un ka īsziņa adresātu visdrīzāk nav sasniegusi, un lai zinot to. Jauki jau tā, es tikai tāpat nesaprotu, kāpēc man bija jāzvana, tāpat kā nesaprotu vēl kaudzi citas lietas. Pēc manas saprašanas, telefona īpašnieks vajadzētu būt E draugam, kurš to bija aizdevis E palietot, tā kā viņš savējam bija iedauzījis displeju.

Tā kā Anete man atļāva izpausties ar visādiem pašiedvesmojošiem tekstiem, es ar caps lock pateikšu

DON'T LET THE DARKNESS EAT YOU UP
bet nav jau nekāda tumsa, kas mani ēstu baigi, bet tāpat nekad, nekad neļaujiet viņai to darīt. Tur varētu būt baigi drūmi tai tumsā. Man ir tā skumīgi un gribās ņaudēt un žēlot sevi,bet tad vēl ieslēdzās tas draņķa spīts!, un tad cenšos visu to "fuj" izkasīt no sevis ārā.
Un tas iepriekš jau pieminētais draņķa spīts, viņš man saka, ok, es arī varu tā, ka man vienalga. Vai vismaz izskatās, ka ir vienalga.
Kaut kur muļķīgi tas viss, ne?