Ar K un Ed (jeb Kasparu un Edgaru) bijām Kalnciema kvartālā. Protams, ka čaļi kavē. Bet, ok, viņi tomēr minās ar velosipēdiem. Un, protams, ka viņi runāja visādas muļķības, piemēram, pasmiešanās par Daiguci vai Asmuss un Mārtiņu. Bet. Ja Ed es nebiju satikusi kopš jūnija vai maija, tad K tas ir gandrīz gads. Garš gads ar kaudzi dažādām pārmaiņām.
Tā kā viņi runāja sūdu, joprojām nesapratu, kur K brauc, bet laikam jau tas, ko domāju iepriekš - Madride vai Barselona. Vārdu sakot, Spānija. Uz gadu, mācībās šķiet. Viņa meitene laikam tagad uz pus gadu aizbraukusi apmaiņā uz Tamperi. Čalim neiet. Bet, nē, vispār jau tas ir šausmīgi forši un skaisti, ka ir atradis kādu.
Ed, savukārt, ļoti apzinās savu lomu un dara to varbūt mazliet par daudz, t.i., citēšu "Ar ko tu vispār runājies pus gadu, kamēr biju prom? Ko tu darīji bez manis?"
Bet forši čaļi, forši.
Teicu, ja nepaspēšu uz pēdejo vilcienu, zvanīšu Kasparam un teikšu, ka man tomēr vajag viņa radiatoru un gulēšu pie viņa. Viņi abi pēc tam futbolu brauca skatīties, cik manā informācijā. Taču es devos uz pēdējo vilcienu satikt E, iedot buču un iesēdināt vilcienā. Īsākā tikšanās ever. Bet nebija jau paredzēts arī nekas vairāk un nekas nemaz nevarēja paredzēties. Tā ir tā daļa par neiespējamo tikšanos. Kad vienkārši nesanāk. Nesanāk, lai arī kā līstu no ādas ārā.
Cik nu tajās divās minūtēs pastāstīja, tad eksāmenā gāja diezgan labi. Kaut ko tur ne tā mazliet sataisījis, bet nu, kam negadās. Atzīmes zināšot rītdien.

Ar šīs nedēļas sākumu, t.i., pirmdienu, man ir parādījusies tāda dīvaina sajūta, ka ar E ir kaut kas citādāk, kā iepriekš. Man ir tāda kā nedrošības sajūta par sevi un par to, kas un kā notiek. Man bail, ka esmu pārāk uzmācīga, čaļiem taču patīk medīt, nevis ka medījums pats uzskrien uz dakšas. Bet kur ir tā robeža? Robežas man nekad nav īsti sanākušas. Man bail, ka neapmainīsimies ziņām vienu, divas dienas un tā tas paliks par neko. Man nedaudz piezagusies sajūta, ka es esmu tā, kas grib tikties un redzēties.
Nu nav jau pagājis daudz laiks nemaz, taču pirms tam laikam vienkārši dzīvoju, baudīju un nepiedomāju, kas notiek, jo sev pateicu šoreiz nesacerēties un nesatīksmināties, jo tas tā īsti labu galu nekad man nav ņēmis.
Man bail, ka patiesībā notiek sūds, taču es tikai visu pozicionēju šausmīgi skaisti un pūkaini.
No rīta pārcilāju visu un mēģināju saprast, vai manai dīvainajai sajūtai ir kāds pamats. Un, here we go, laikam nav gan. Sāku skaitīt redzēšanās reizes un kurš izteicis priekšlikumu. Šonedēļ viņš vienreiz, gaidot, kamēr man beigsies darbs, sistemātiski pierijās un tērēja naudu; otreiz sagaidīja mani, lai gan teorētiski mājās bija tas eksāmena ēdiens jāizmēģina; trešo reizi "saskriešanos" sarunāju es un gaidīju. "Satikšanās" ir pēdiņās, jo viņš ienāca Centrālstacijā trīs minūtes līdz vilciena atiešanai.
Un un un tad es laikam kaut kā saskumu par brīvdienām. Šitām un nākošajām. Bet gan jau. Kaut kas jāizdomā. Tikai tās bailes, ka es uzbāžos čalim. Ak, no kurienes viņas un kā var dabūt prom? Kā lai cīnās ar to visu?
Tās sajūtas gan jau no pēdējā laika stresiem, pārdzīvojumiem un tā, ka... viņu vairs negribās nekur tālu aizlaist prom. Jo, saprotiet, tā idille. Es tur esmu bijusi, un man tur paspēja iepatikties. Neesmu to skaļi vēl teikusi, bet man gribās redzēt E pēc iespējas biežāk. Un tagad pilnīgi droši varu teikt, ka es tomēr spēju ilgoties un man var pietrūkt cilvēks arī šādā veidā. Teikoties ar I, šī sajūta nekad līdz galam neatnāca.
Es atceros, ka E nevarēja pagulēt pēc tās pirmās nogales, ko nočillojām, un teica, ka domājis par čiepu un čiepismiem, t.i., vairāk vai mazāk, bet mani. Tad ļoti iespējams, es nevarēšu pagulēt šonakt. Kaut kur vajag atrast sirdsmieru, ka viss ir labi. Un tā kā man patīk sīkumi, es atceros mūsu sarunu pirmo reizi tiekoties pēc Labas Dabas:

- Kad atvedāt mani uz mājām, manī iestājās maza panika, jo reāli es zināju tikai to, ka tevi sauc E un kurā pilsētā dzīvo. Un nodomāju, ka visdrīzāk nekad vairs neredzēsimies.
- Nē, tāpat es tevi atrastu.
- Bet kā? Ja nav kopīgo draugu. Nav nekas.
- Atrastu kaut kā. Kad atbraucu mājās, biju ārkārtīgi pārguris. Viss ko izdarīju, bija, sameklēju tevi, un aizgāju gulēt.

Ak, un man taču bija jākļūst noslēpumainākai. :D
Es šitā visu nesu uz āru. Tā nav interesanti.