Sestdien no rīta bija pieraksts pie acu ārsta. Aizeju un tur priekšā stāv abas asistenes un netiek iekšā, jo slēdzenē ir iebāzts sērkociņš un durvis nav iespējams atslēgt. Pasaka, ka ātrāk par desmitiem, t.i., pēc stundas, netikšot, tāpēc es saku "labi, es eju staigāties" un apsveru iespēju pārlikt šo vizīti uz citu dienu. Tikmēr īsi pirms deviņiem piezvana E. Tā bija pirmā reize, kad viņš man ir zvanījis, un pirms kādām dažām dienām tieši teica, ka vajadzētu viņam pārvarēt kūtrumu piezvanīt kādreiz, ne tikai tās īsziņas sūtīt. Tāpēc es samulsu, redzot, ka viņš zvana. Prasīju, vai viņš jau-augšā vai vēl-augšā. Bija otrais variants. Kaut ko jautrojās un teica, ka ar Pablo kārto māju un gaida mani ciemos.
Kaut ko jau viņš tur bija piekārtojis. Grīdu pat istabā izslaucījis. :D
Pablo šķiet ir ļoti labi mani pieņēmis. Kad nāca abi pretī man, Pablo tā salēkāja mani un salaizīja rokas un kājas. Gājām uz mājām un pa ceļam satiekam E vecmāmiņu:
Vecmāmiņa: Tā ir tava draudzene?
E: Nē, nav gan. (Pagriežās pret mani.) Tā ir mana omīte - uzreiz ķerās pie tiešiem jautājumiem.
Vecmāmiņa vēl aicināja abus augša pie sevis tējas sēni dzert.
Ejam tālāk. Un satiekam arī vectētiņu, kurš vēlāk palūgs nopirkt un atnest cukuru uz viņa māju. E aizgāja pēc cukura, es paliku mājās. Atnākot pirmais teikums jeb drīzāk atreferējums bija:
- "Bet viņa taču ir pilnīga blondīne!"
- "Tas ir kā?"
- "Dabīga blondīne. Dabīgas blondīnes taču ir retums, viņa ir retums!"
Visu dienu kaut kā nobumbulējām, gulšņājot, staigājot, un domājot par to, ka varētu apēst kādu picu vai nu, kaut ko normālu paēst, līdz nemanot bija atnākusi pievakare, bija jāved Pablo staigāties un jābrauc uz Rīgu. Man - uz PV koncertu ar Viku, viņam - kaut kur pavadīt četras stundas, kamēr man koncerts.
Koncertā satiku E draugu Roci, un vispār esmu pārsteigta, ka viņš mani atpazina, ņemot vērā, ka ir mani redzējis šķiet vienu reizi tikai.
Vika paspēja uz pēdējo vilcienu, bet es dzirdēju, ka koncerts esot beidzies tikai kādos divpadsmitos.
Pēc tam noballējām līdz sešiem rītā. Tur bija atkal vesela kaudze visādu man nezināmu cilvēku un es neteiktu, ka man bija baigi interesanti un es kaut ko sāku ņaudēt un sapīkt, un to pamanīja E, un prasīja, vai es visu vakaru tagad tāda būšot. Teicu, ka, nē, man vajag laikam tomēr ķerties arī pie ābola pīrāgiem, un tad būs labi. Pēc diviem gandrīz-dubultajiem pīrāgiem viņš vēlīgi smaidīdams man prasa, vai tagad vairs nečīkstēšu? Teicu, ka ir labi, un neņaudēšu. Pēc tam vienā brīdī sekoja spice vai kaut kas tāds no tās kaltēto augu sērijas. Es ievilku tiešām tikai vienu dūmu, un varbūt arī pirmo reizi mūžā jutu, kā tas viss iedarbojās un nolēmu, ka tas viens šots labāk lai pagaida mani. Bet nebija nekas traks, galīgi. Tikai kā nesmēķētājam tā dīvaināk.
No rīta pierijāmies Makdonaldā. Es uzsaucu, jo mums bija tāda noruna - viņš maksāja pārsvarā par maniem dzērieniem, es maksāšu par brokastīm un viņš jau sāka plānot, ko brokastīs varētu tādu krutu uztaisīt.
Piecos no rīta satikām to pašu Roci, kurš vienmēr izskatās kā nedaudz iereibis, taču šoreiz viņš tiešām tāds bija. Sēdējām ārā un gaidījām pirmo vilcienu, kuru tāpat apzināti palaidām garām. No ČBK iznāca kaut kāds random džeks, kurš skanīgi dziedāja rokoperas "Lāčplēsis" gabalus ne sliktāk kā Igo. Tas vispār bija forši.
Ar E abi aizlaidāmies uz nākamo vilcienu. No rīta bija vēl suns jāizved pastaigāties. Nabags tā nocieties bija un ārdījās visu laiku. Izmetām mazu loku un redzēju viņa pilsētas dzīvi septiņos no rīta - ar pašvaldības policiju, kautiņu un ko tur vēl.
Kādos deviņos aizgājām pat gulēt un draaaausmīgi ilgi nelīdām ārā līdz neciešami sagribējās ēst. Izdomājām, ka vajag hotdogus sataisīt brokastīs. Nav slikti vispār - es maksāju par daļu produktiem, viņš visu sataisa un man pasniedz. Šoreiz omīti nesatikām, bet tas gan būtu bijis smieklīgi. Šodien viņš pat atļāva man izvēlēties un likt mūziku.
Tas modelis ar filmu skatīšanos mājās, kad guli, atspiedusies pret čali, un vēl suns sadomā atnākt kājgalī blakus, kopīgu iešanu uz veikalu pēc pārtikas krājumiem un suns staidzināšanu, tāda čillošana un braukāšana no vienas pilsētas uz otru, tas modelis man ir tāds svešs un neiepazīts, bet līdz šim vismaz man tas patīk! Pat ļoti patīk.
Tā ir tā gandrīz idille, ko jau minēju.
Kaut ko jau viņš tur bija piekārtojis. Grīdu pat istabā izslaucījis. :D
Pablo šķiet ir ļoti labi mani pieņēmis. Kad nāca abi pretī man, Pablo tā salēkāja mani un salaizīja rokas un kājas. Gājām uz mājām un pa ceļam satiekam E vecmāmiņu:
Vecmāmiņa: Tā ir tava draudzene?
E: Nē, nav gan. (Pagriežās pret mani.) Tā ir mana omīte - uzreiz ķerās pie tiešiem jautājumiem.
Vecmāmiņa vēl aicināja abus augša pie sevis tējas sēni dzert.
Ejam tālāk. Un satiekam arī vectētiņu, kurš vēlāk palūgs nopirkt un atnest cukuru uz viņa māju. E aizgāja pēc cukura, es paliku mājās. Atnākot pirmais teikums jeb drīzāk atreferējums bija:
- "Bet viņa taču ir pilnīga blondīne!"
- "Tas ir kā?"
- "Dabīga blondīne. Dabīgas blondīnes taču ir retums, viņa ir retums!"
Visu dienu kaut kā nobumbulējām, gulšņājot, staigājot, un domājot par to, ka varētu apēst kādu picu vai nu, kaut ko normālu paēst, līdz nemanot bija atnākusi pievakare, bija jāved Pablo staigāties un jābrauc uz Rīgu. Man - uz PV koncertu ar Viku, viņam - kaut kur pavadīt četras stundas, kamēr man koncerts.
Koncertā satiku E draugu Roci, un vispār esmu pārsteigta, ka viņš mani atpazina, ņemot vērā, ka ir mani redzējis šķiet vienu reizi tikai.
Vika paspēja uz pēdējo vilcienu, bet es dzirdēju, ka koncerts esot beidzies tikai kādos divpadsmitos.
Pēc tam noballējām līdz sešiem rītā. Tur bija atkal vesela kaudze visādu man nezināmu cilvēku un es neteiktu, ka man bija baigi interesanti un es kaut ko sāku ņaudēt un sapīkt, un to pamanīja E, un prasīja, vai es visu vakaru tagad tāda būšot. Teicu, ka, nē, man vajag laikam tomēr ķerties arī pie ābola pīrāgiem, un tad būs labi. Pēc diviem gandrīz-dubultajiem pīrāgiem viņš vēlīgi smaidīdams man prasa, vai tagad vairs nečīkstēšu? Teicu, ka ir labi, un neņaudēšu. Pēc tam vienā brīdī sekoja spice vai kaut kas tāds no tās kaltēto augu sērijas. Es ievilku tiešām tikai vienu dūmu, un varbūt arī pirmo reizi mūžā jutu, kā tas viss iedarbojās un nolēmu, ka tas viens šots labāk lai pagaida mani. Bet nebija nekas traks, galīgi. Tikai kā nesmēķētājam tā dīvaināk.
No rīta pierijāmies Makdonaldā. Es uzsaucu, jo mums bija tāda noruna - viņš maksāja pārsvarā par maniem dzērieniem, es maksāšu par brokastīm un viņš jau sāka plānot, ko brokastīs varētu tādu krutu uztaisīt.
Piecos no rīta satikām to pašu Roci, kurš vienmēr izskatās kā nedaudz iereibis, taču šoreiz viņš tiešām tāds bija. Sēdējām ārā un gaidījām pirmo vilcienu, kuru tāpat apzināti palaidām garām. No ČBK iznāca kaut kāds random džeks, kurš skanīgi dziedāja rokoperas "Lāčplēsis" gabalus ne sliktāk kā Igo. Tas vispār bija forši.
Ar E abi aizlaidāmies uz nākamo vilcienu. No rīta bija vēl suns jāizved pastaigāties. Nabags tā nocieties bija un ārdījās visu laiku. Izmetām mazu loku un redzēju viņa pilsētas dzīvi septiņos no rīta - ar pašvaldības policiju, kautiņu un ko tur vēl.
Kādos deviņos aizgājām pat gulēt un draaaausmīgi ilgi nelīdām ārā līdz neciešami sagribējās ēst. Izdomājām, ka vajag hotdogus sataisīt brokastīs. Nav slikti vispār - es maksāju par daļu produktiem, viņš visu sataisa un man pasniedz. Šoreiz omīti nesatikām, bet tas gan būtu bijis smieklīgi. Šodien viņš pat atļāva man izvēlēties un likt mūziku.
Tas modelis ar filmu skatīšanos mājās, kad guli, atspiedusies pret čali, un vēl suns sadomā atnākt kājgalī blakus, kopīgu iešanu uz veikalu pēc pārtikas krājumiem un suns staidzināšanu, tāda čillošana un braukāšana no vienas pilsētas uz otru, tas modelis man ir tāds svešs un neiepazīts, bet līdz šim vismaz man tas patīk! Pat ļoti patīk.
Tā ir tā gandrīz idille, ko jau minēju.
piesēst