Hm, kā lai vienā vārdā apraksta pēdējo ~30h notikumus?
Aizvakar biju tikties ar I. Tā bija pirmā reize kopš aprīļa beigām. Es jau, protams, atkal paspēju nodomāt, ka, ooo, izskatās, ka viss būs kārtībā un baigi forši. Taču tā nedrīkst domāt, jo nākamajā dienā tā idille noteikti tiek sabojāta. Tā arī šoreiz. Vakar pirms braukšanas uz Rīgu (kur man plānā dzeršana ar kursa meitenēm un tad dziedāšana) piezvanīja I, gribēja parunāties par aizvakardienu.
Atsūtīja īsu, nedaudz paskaidrojošu, paša rakstītu dziesmiņu. Long story short - pēc tās tikšanās sapratis, kas ir tas viss, kas esot pietrūcis viņam, un ka nevar vēl pārstāt cīnīties, ka vēl pēdējo reizīti grib paspirināties pretī. Teica, ka gatavo ko, tikai rezultāts varētu būt ātrākais pēc ~20-30 dienām, un ja pēc tā nekas nemainīšoties manā uztverē un sajūtās, tad... būšot miers. Teica, lai sakot uzreiz, ja domāju, ka nav vērts. Kad to citādākiem vārdiem pateicu, saņēmu atbildi "bet es nevaru necīnīties, es nevaru pārstāt just. Tu esi ļoti īpaša."
Bet kāpēc? Kāpēc piedāvā man to, ko pats nespēj panest? Kāpēc man iepriekš pārmeta par to nemākulību uzturēt draudzību (es laikam to savā ziņā ņēmu pie sirds), ja tagad viņš pats dara sūdu un saka nevar sadzīvot ar to, ka nav tas "vairāk kā draugi". Kāpēc viņš aizvakar piedāvāja braukt uz jūru, ja, man liekās, jau tajā mirklī sirds dziļumos zināja, ka tā nav gudra doma, jo vakardien sarunā jau atzina, ka to jūru nevajadzētu gan. Kad es saku, nē, nevaru piektdien iet dejot, sestdien arī nē, un negribās, un uz jūru arī rīt nevaru, jo jāpalīdz mājās vecmāmiņai, pēc tam man saka, ka es izvairos tā un šitā, lai gan pats nonāk pie atklāsmēm, ka dejot iet galīgi nevajadzētu. Tā sanāk tāda cenšanās apmānīt galvenokārt jau sevi un citus. Nu, kāpēc man tā grūž acīs, ka es izvairos un atsvešinos, ja patiesībā pats I saprot, ka tas ir teju labākais, ko varu darīt. Labi. Es saprotu, kāpēc tā ir. Bet tomēr. Ir laiks saņemt sevi rokās un šitā taču nevar darīties.
Baigais teātris.
Karaoke. Man diezgan labi tur patika. Es pat dziedāju, tiesa, izvairījos no mikrofona. Bet bet bet nebija nekādas vainas. Varbūt tāpēc, ka salēju sevī Brūvera tumšo par pamatu liekot Zolotoe Muskatnoe.
Tā R neveiksme kaut kādā ziņā ir mani traumējusi. Aizbraucu mājās vēl dūrē sažmiegusi salvešu kumšķus, miegs arī nekāds normālais nav. Es zinu, ka viņš ir neuzmanīgs un bieži satraumē sevi un izaicina likteni, kas ir draudīga kombinācija, bet šis jau ir nelāgi, kad sakrīt vairāki šie faktori vienlaicīgi.
Kamēr gaidījām ātro palīdzību, uzradās divi garāmejoši čaļi, kas centās palīdzēt un novirzīt domas. Principā, viņi bija ļoti laikā un vietā, paldies viņiem. Redzot to gaisotni un nenoteiktību/pārbīli sejās, viens no viņiem noteica "Es zinu, kas tagad nepieciešams. Vismaz lai dāmām vieglāka gaidīšana, domas novirzīt", izņēma no somas ukuleli un sāka R spēlēt Transleiteru dziesmu par mazo. Cik nu situācija atļāva, tas bija jauks moments.
Atbraucot mājās, secināju, ka vecāki ir aizbraukuši un nav, kurš mani ielaistu iekšā, jo mājas atslēgām pēc serdenes nomainīšanas duplikāts tā arī nav sagādāts. Apsēdos uz mājas kāpnēm un ļāvos ātram izmisumam.
Aizvakar biju tikties ar I. Tā bija pirmā reize kopš aprīļa beigām. Es jau, protams, atkal paspēju nodomāt, ka, ooo, izskatās, ka viss būs kārtībā un baigi forši. Taču tā nedrīkst domāt, jo nākamajā dienā tā idille noteikti tiek sabojāta. Tā arī šoreiz. Vakar pirms braukšanas uz Rīgu (kur man plānā dzeršana ar kursa meitenēm un tad dziedāšana) piezvanīja I, gribēja parunāties par aizvakardienu.
Atsūtīja īsu, nedaudz paskaidrojošu, paša rakstītu dziesmiņu. Long story short - pēc tās tikšanās sapratis, kas ir tas viss, kas esot pietrūcis viņam, un ka nevar vēl pārstāt cīnīties, ka vēl pēdējo reizīti grib paspirināties pretī. Teica, ka gatavo ko, tikai rezultāts varētu būt ātrākais pēc ~20-30 dienām, un ja pēc tā nekas nemainīšoties manā uztverē un sajūtās, tad... būšot miers. Teica, lai sakot uzreiz, ja domāju, ka nav vērts. Kad to citādākiem vārdiem pateicu, saņēmu atbildi "bet es nevaru necīnīties, es nevaru pārstāt just. Tu esi ļoti īpaša."
Bet kāpēc? Kāpēc piedāvā man to, ko pats nespēj panest? Kāpēc man iepriekš pārmeta par to nemākulību uzturēt draudzību (es laikam to savā ziņā ņēmu pie sirds), ja tagad viņš pats dara sūdu un saka nevar sadzīvot ar to, ka nav tas "vairāk kā draugi". Kāpēc viņš aizvakar piedāvāja braukt uz jūru, ja, man liekās, jau tajā mirklī sirds dziļumos zināja, ka tā nav gudra doma, jo vakardien sarunā jau atzina, ka to jūru nevajadzētu gan. Kad es saku, nē, nevaru piektdien iet dejot, sestdien arī nē, un negribās, un uz jūru arī rīt nevaru, jo jāpalīdz mājās vecmāmiņai, pēc tam man saka, ka es izvairos tā un šitā, lai gan pats nonāk pie atklāsmēm, ka dejot iet galīgi nevajadzētu. Tā sanāk tāda cenšanās apmānīt galvenokārt jau sevi un citus. Nu, kāpēc man tā grūž acīs, ka es izvairos un atsvešinos, ja patiesībā pats I saprot, ka tas ir teju labākais, ko varu darīt. Labi. Es saprotu, kāpēc tā ir. Bet tomēr. Ir laiks saņemt sevi rokās un šitā taču nevar darīties.
Baigais teātris.
Karaoke. Man diezgan labi tur patika. Es pat dziedāju, tiesa, izvairījos no mikrofona. Bet bet bet nebija nekādas vainas. Varbūt tāpēc, ka salēju sevī Brūvera tumšo par pamatu liekot Zolotoe Muskatnoe.
Tā R neveiksme kaut kādā ziņā ir mani traumējusi. Aizbraucu mājās vēl dūrē sažmiegusi salvešu kumšķus, miegs arī nekāds normālais nav. Es zinu, ka viņš ir neuzmanīgs un bieži satraumē sevi un izaicina likteni, kas ir draudīga kombinācija, bet šis jau ir nelāgi, kad sakrīt vairāki šie faktori vienlaicīgi.
Kamēr gaidījām ātro palīdzību, uzradās divi garāmejoši čaļi, kas centās palīdzēt un novirzīt domas. Principā, viņi bija ļoti laikā un vietā, paldies viņiem. Redzot to gaisotni un nenoteiktību/pārbīli sejās, viens no viņiem noteica "Es zinu, kas tagad nepieciešams. Vismaz lai dāmām vieglāka gaidīšana, domas novirzīt", izņēma no somas ukuleli un sāka R spēlēt Transleiteru dziesmu par mazo. Cik nu situācija atļāva, tas bija jauks moments.
Atbraucot mājās, secināju, ka vecāki ir aizbraukuši un nav, kurš mani ielaistu iekšā, jo mājas atslēgām pēc serdenes nomainīšanas duplikāts tā arī nav sagādāts. Apsēdos uz mājas kāpnēm un ļāvos ātram izmisumam.
piesēst