Kad B trešdien teicu, ka man liekās, ka viņš nav ticis galā ar visu iepriekšējo, viņš man prasīja, kurā brīdī man tā ir šķitis. Minēju vismaz vienu, divus piemēru, kurus es zināju arī bez A stāstīšanas, jo nevar jau tā atklāt, ka patiesībā es zinu šo un to vairāk. Kaut gan, ja viņam šķiet, ka ar A nemitīgi viņu aprunājam, varbūt rēķinās arī ar to. Labi, tos manus nosauktos piemērus gandrīz pat veiksmīgi atspēkoja. Taču es tāpat nekādi nevarēju ķerties īsti pie tā, ko A man pastāstīja iepriekš.
Tad nu šodien pēc viņa "iespējams, ka labāk, ja mēs kādu brīdi netiekamies. (blablabla). Nuu, viss ir diezgan sarežģīti.", paturpinājām to iesākto sarunu, jo nav tālu jādomā, lai saprastu, ka tas sarežģītums ir ar bijušo, par ko principā es biju brīdināta, un nebija nekāds liels pārsteigums tāpēc.
Kad pēc otrās tikšanās reizes es teicu šo maģisko frāzi - "ka es radu tikai problēmas, un ka varbūt nevajag kādu laiciņu tikties, bet pagaidīt, kad norimst viss" - to toreiz laikam neklausījās nemaz.
Gan atsaucos uz sen seniem faktiem, kurus zināju, vēl nezinot B, un nosaucot bijušo (?) meiteni par mūžīgo sievieti, t.i., abi izšķirās un samīlinās atkal kopā, un tas viss tagad ielikts ciklā. Bonusā piemetot klāt, ka zinu, ka viņš nav tukšs un vienaldzīgs pret bijušo meiteni un skaļi nobļaujoties friendzone :D, viņam nebija, ko teikt. Tāds vēsturisks mirklis gandrīz vai.
Kad teicu, ka tas nozīmē, ka iespējamās gaidāmās tikšanās reizēs es sitīšu pa rokām vēl vairāk kā to darīju tagad, un, ka, redz, bija jau pamats sist, šis pasmaidīja un teica, ka esmu nepareizi sapratusi viņa nodomus.
Par tām iespējamām tikšanās reizēm: tās ir divas skrūves, kuras gan var transformēties par kaut ko citu, teātris septembrī, ja tā izrāde nebūs izņemta no repertuāra, un stopēšana gan nezinu, cik reāli un nopietni, bet arī tā.
Pāris reizes pateicu, ka vispār jau tas ir fuj un nav forši, mazliet atļaujoties padramatizēt. Bet nav jau tik traki, jo aptuveni zināju iepriekš lietas. Lai vai kā, nu, tāpat ar viņu ir smieklīgi kontaktēties.

Tā padomāju un no tās domāšanas sanāca tā, ka savā ziņā mana studiju programma liek man piedzerties. Pēc tās sesijas viss ir tiktāl noriebies, ka vēlies visu ātri un operatīvi aizmirst, un tad nu savācās līdzīgās problēmās nonākušo bariņš un, rāmi tērzējot, padzer tēju. Problēma tikai tāda, ka tad mēdz aizmirsties ne tikai sesija, bet arī kaudze citu lietu. Piemēram, ka ne visas ūdenstilpnes ir domātas, lai tajās peldētos, vai arī pēkšņi neēdamas lietas sāk šķist ļoti saistošanas un pagaršošanas vērtas. Nē, vispār tā nav tā problēma. Problēma ir tad, kad pēc smieklu lēkmes un ripošanas lejā pa kalniņu tevī ir pamodies Mendeļējeviņš jaunākais - mazais ķīmiķa un atklājēja gariņš - , vai arī tu uzskati, ka tas būtu ārkārtīgi nepieklājīgi atteikties no tā, ko tev piedāvā. Par brīvu, jā. Es zinu, ir grūti pretoties.

Pēdējo divu gadu Līgošana bija riktīga līgošana. Kāpēc? Jo sesija tika noslēgta 22.jūnijā. Šogad gribēju tā mierīgi, bail, ka neizdosies. Plānus neesmu meklējusi, taču tāpat nemeklēju iepriekšējos gados, un vēl 21.jūnijā atbildu, ka būšu mājās. Mamma jau smejās, protams.