Man šonakt bija tāds jocīgs sapnis.
Tur man šķiet bija tā kā divi nesaistīti. Sākumā ar L staigājām pa kkādu miiiilzīgu veikalu-noliktavu un meklējam Ē dāvanu dzimšansdienā. Nonācām pie kkādām antikvārām lietiņām, un tur bija visādi pulksteņi, un meklēja L tādu nu, veclaicīgo, kuram būtu tāda kruta tā zvana poga, nu tā tur, kas augšā mēdz būt modinātājpulksteņiem. Prātā ļoti palicis tas, kā L izmēģināja aktīvi to zvana pogu un dzindzinājās.
Tad nākamais moments bija, ka esmu kaut kādā nebūt pasākumā vai nu kur, bet tur visādi cilvēki bija, un un un kaut kādas drāmas tur notika un draudēšana ar kaut ko, vārdu sakot - kaut kas nesaprotams. Un tad es skatījos uz kaut kādu meiteni un neizpratnē prasīju - vai viņai ir šizofrēnija? Un man atbildēja, ka, jā, esot, un ka man jāpieskatot viņa. Tad atkal kaut kas pa vidam notiek ko neatceros, bet atceros, kā tur vārtos pa zemi un raudu, jo tā čiepa vai nu man matus rāva periodiski or smth, bet apkārt visi lēkā un dejo un priecājās. Un un un tad es pateicu, ka, viss, man pietiek. Tas tā kā bija apmēram, kā pie manas pamatskolas tāds asfaltēts laukumiņš, bet malā bija zālīte un sēdēja bariņos cilvēki, kas tur čilloja un ko, un vienā bariņā bija Ed. Nu, jā, pateicu, ka man pietiek un tāda raudoša gāju uz to zāles pleķīti. Un un un Ed tā kā redzēja, kāda es izskatos, piecēlās, nāca pretī un prasīja, kāpēc es raudot. Tad mani tā kā ielecināja klēpī (nu, tas gluži laikam nav klēpis, bet nu labi) izstāstīju, un mani nomierināja. Ļoti skaidri atceros, kā viņš teica "Tev vajadzēja redzēt savu seju, kad nāci, kā nezin kas noticis."
Viss sapnis kaut kā ļoti dzīvs šķita.

Vakarpusē piezvanīja K, atkal kādu stundu norunājām. Visādas muļķības. Teica lai sakot, kad mazāk būs jāmācās; vajadzētu satikties. Un kad Ed atbrauks un būs šeit. Bet, nu, man jau liekās, ka tas tāpat nenotiks tik ātri.