Biju nogājusi lejā reidā pa virtuvi un skapjiem, un dabūt kaut ko pret galvas sāpēm, un rezultātā aizķēros istabā pie vecākiem, jo sāku kaut ko aizrautīgi stāstīt un runāt. Vārdu sakot - muldēt. Atnākot atpakaļ, skatos - K zvanījis. Es tikai biju prom. Nezvanīs vairs šodien. Varbūt nākamreiz, kad atcerēsies, bet tas būs ilgi. Ai, vispār, man gribētos, lai tomēr atzvanītu. Parunāties tā vienkārši un jauki, neloģiski un bezjēdzīgi, īsti neklausoties viens otrā.
Man liekās, ka kaut kad tieši pirms gada, toreiz ar A, K un Ed savācāmies un aizgājām dzert, t.i., pasēdēt, čaļi frančos līda uz palodzēm un cerēja, ka mēs arī to darīsim, Ed lika savas "viena litra" (vai "lata", īsti vairs neatminos) dziesmas Jukebox. "Viena litra", jo tas ir alus daudzums, kas nepieciešams, lai izskanētu tās 4 dziesmas un glāze arī būtu tukša. Jegermeistar lapu ēšana un Rudaks pie kājām.
Šodien tāda atmiņu diena. Ar A sēdējām Lidiņa Alus sētā un arī gremdējāmies visādos piedzīvojumos. Un tie piedzīvojumi, ziniet, bija raibi un forši. Pietrūkst tādi.
Laikam arī tāpēc man gribās, lai K atzvanītu. Jo atmiņu diena un tad drīkst.