Bija kaut kur ap vienpadsmitiem vakarā, kad I piezvanīja, un tikai trijos nospiedām zvana pārtraukšanas pogu. Tas nekas, ka lielu daļu no tā laika pavadījām šņukstot vai vienkārši klusējot. Jā, un kā mēs zinām, tad ik pēc pusotras stundas ilgas sarunas operators automātiski sarunu pārtrauc. Trīs atzvanīšanas reizes.
I tāds pats pieradums, kā man - regulāri pārbaudīt telefonu, vai nav kas jauns atnācis, un es joprojām to daru. Viņš neizlaiž telefonu no rokām lai kur arī būtu un gaida, kad piezvanīšu vai atrakstīšu un pateikšu, ka, nē, šitā nevar, pārdomāju. Tas ir tik ļoti, ļoti šausmīgi. Šonakt aizmigu ar telefonu iespiestu dūrē.

Es zinu, ka viņš nevarēs pārstāt zvanīt, taču tā tikai sevi moka. Pats teica, ka varētu tikt man pāri, bet viņš to negrib darīt. Viņš negrib aizmirst, negrib tikai atcerēties; viņš grib fakin dzīvot! Viņam bija piedāvājums sūtīt neitrālus saldsapņus un tādas lietiņas katru vakaru, un kolīdz es vairs neatbildētu, tā būtu kā mana atbilde, lai pārstāj mani gaidīt un nekas nemainīsies. Es, protams, gribētu sagaidīt tās īsziņas, jo man viņš nav nekāds nejaušs garāmgājējs, taču es nevaru likt viņam gaidīt uz mani TIK daudz. Es nevaru dot cerības, ja nezinu, vai tās vispār piepildīsies. Nevaru likt gaidīt, lai pēc pus gada pateiktu, lai dzēš mani ārā no dzīves, no telefona, no visa, visa, visa.
Kad teica, ka nezvanīs un lika man apsolīt, ka piezvanīšu šad tad pastāstīt kā iet ar krievu valodu, kad novēlēja saldus sapņus, iespējams, pēdējo reizi, tad kļūst vēl grūtāk kā pirms tam. Ja likās, ka vairs jau nav kur krist, tad, nē, tomēr vēl ir. Kad zvanītu, viņš izmisīgi gaidītu, ka pateikšu "jā". Kas tā par dzīvi būs, ja no katra zvana, katra pīkšķa viņš salēksies un sirsniņa sāks joņot apkārt?! Vēl lika apsolīt, ka ziņošu viņam, ja sākšu pārdomāt vai sailgošos kaut mazlietiņ, nu, kaut vai pēc mīļuma. Bet tas nav tik vienkārši. Es nevaru viņam zvanīt uzreiz, kā man gribās, lai mani samīļo. Nu, nevaru es. Ar to nepietiek.
I ir gatavs uz pilnīgi visu. Ķerās pie katra salmiņa. To izturēt ir diezgan, diezgan sarežģīti.
Traki ir tas, ka apzinos, ka principā esmu šeit viena. Neviens uz pasaules nevar man palīdzēt, un pateikt, kā labāk un kas būtu, ja būtu. Es nezinu, ko darīt, mans mugurkauls kļūst ļengans.
Viņš mīl mazliet par daudz, lai palaistu prom.






***
Ā, jā. Šonakt mani sapnī piekāva un slēpos no kaut kādas vētras un (vai) ļaunīšiem, kas rāva nost jumtus. Oh, SNAP, ne?

Darbības vārds un lietvārds
Es nolēmu sākt likt sev atsacīties no visa tā, ko iedomājos un iztēlojos, kā būtu forši. Kaudze stāstu ar labām beigām manā galvā, bet vēl līdz šim nekad es neesmu gulējusi uz braucamās daļas pie sarkanās gaismas, vēl nekad neesmu uz jumtiem kāpusi skaitīt zvaigznes, nekad nav bijis tā, ka visas tās saldās mīlas dziesmas varu attiecināt uz sevi un aiz laimes raudāt, cik man ir labi.
Reizēm pat liekās, ka es vienkārši nemāku būt laimīga, ka es esmu radīta kam citam.
Un tagad man radās jautājums - kā mazi bērni zina, ka un kā ir jāmīl mamma, tētis? Kāpēc jau no mazotnes mēs tiecamies mīlēt kādu?
Tā spēja mīlēt aug un transformējas līdz ar mums. Ar katru dzīves gadu, ar katru dienu mēs varam atrast sirdī vietu arvien jaunām lietām. Sākumā, it kā iesildoties, zinādami, ka tāls ceļš vēl ejams, mēs dodam beznosacījumu sirdssiltumu vecākiem, pēc laiciņa arī omei un opim, kā arī brālītim vai māsiņai. Skolā uzrodās pirmie draugi, mīlestības un aizraušanās, un pilnīgi visiem sirds ir pietiekoši liela, lai tajā satilptu viss, kas rada prieku. Vēl nav dzirdētas tādas atrunas, ka, nē, mans limits ir izsmelts un fiziski nespēju vairs mīlēt un nav brīvs kvadrātcentimetrs, kur izpausties.
Kaut kur reiz lasīju interesantu Koveja apcerējumu par to, ka mīlestība ir darbības vārds, ne tikai lietvārds. Tas ir darbs. Cilvēki bieži sūdzoties, ka viņu attiecībās vairs neesot tās īpašās mīlestības. Kovejs, uz šo atbildot, raksta, ka mēs nevaram gaidīt mīlestību, lai tā tur "vienkārši būtu" bez nekā nedarīšanas, lai tā attīstītos. Cilvēkam ir jāiesaistās. Kāds precēts vīrietis, reiz viņam lūdzis padomu, ko darīt, ja vairs nav to jūtu, kas agrāk. Kovejs atbildēja: "Mīliet viņu! Ja jūtas vairs nav, tad tas ir labs iemesls mīlēt viņu". Vīrietis neizpratnē vaicājis: "Bet kā jūs varat mīlēt, kad vairs nemīlat?", un saņēma atbildi - "Mans draugs, mīlēt ir darbības vārds. Mīlestība - jūtas - ir mīlestības auglis, vārds. Tādēļ mīliet viņu. Kalpojiet viņai. Ziedojieties. Ieklausieties viņā. Jūtiet līdzi. Novērtējiet. Piekrītiet viņai. Vai jūs gribat to darīt?"
Vai tu gribi to darīt?

13.09.2011/ 25.02.2012

Nekad nezinu kādus datumus likt tādos gadījumos, kā šis, kad iesākts ir vienā datumā, bet pabeigts pēc pus gada.