That's it.

Man faking sāp acis. Tāda raudulīga atkal vazājos sabiedriskajos transportos cauri pus Rīgai, un vēl tas brangais vējš purināja it kā tāpat dramatiskums nebūtu gana. Es neizslēdzu iespēju, ka kādu dienu - tuvu vai tālu - es tiešām varētu pārdomāt. Un dot vēl vienu iespējiņu mums abiem. Ja nu kas mainās. Viņš tāpat ir baigais čabulītis.
Man ir tik ļoti, ļoti žēl. Un sāp. Par visu. Itin visu.
Uz mani kaut kā nedarbojās "ar katru nākamo reizi paliek arvien vieglāk". Tieši otrādi. Ir stipri grūtāk, un es vairāk pārdzīvoju.
Tas viss, kas paliek aiz otra, ir ārprāts. Es jau tā esmu sentimentāla un nevaru gadiem izmest ārā pat dāvanu iepakojumus, tad nu šajā gadījumā es tās piparkūkas nekad neapēdīšu un izpūtušos balonu puķi, kas tagad principā izskatās pēc ne visai telpiska objekta, ārā nemetīšu. Es to vienkārši nevaru izdarīt.
Nekāda "there are plenty fishes in the sea" tipa mierināšana šeit nederēs, es domāju.
Ja es jūtos tā, kā jūtās viņš? Šausmas iedomāties.
Bet, nu, jā. Šeit mēs esam atkal - marvellous, kurai (,kā no malas izskatatās, tā vien) patīk ciest.
Draņķīgi.
Gribu ātrāk atcerēties visu to labo, skaisto un saulaino bez miklām acīm, bet tam vajag laiku. Un es gribētu, lai viņš atcerās mani kā to blondo, bezbēdīgo čiepu, kas zog no bāriem kausus un ielām - nepieskatītas ceļu zīmes, kas audzē nezāles podiņos un citreiz rukšķ smejoties, nevis tā, kas applaucē.