Gāju pateikt Er "nē", bet Er negribēja mani laist prom. Ne jau tīri tā, ka vilktu mani aiz kājas atpakaļ vai aizslēgtu durvis, bet gan centās ieinteresēt ar visādām jaunajām lietiņām, pie kurām strādā, un kuras vairāk saistītas ar matemātiku un modelēšanu. Kā Er teica "Es mēģinu te Madaru nokoļīt, čaļi, palīdziet taču, pastāstiet, cik viss ir forši."
Prasīja, kad atkal nākšu ciemos. Teicu, ka padomāšu vēl, varbūt vēl nevajag mest plinti krūmos. Skaidrs ir tas, ka viņiem neko labu es tāpat neesmu spējīga izdarīt, līdz ar to sanāk, ka es tīri sev mācos, kas arī nemaz nav tik slikti. Bet man tur baigi vajadzētu portatīvo. Bet man nav.
Un vispār es domāju, kāpēc Er man vienkārši nepateica "Nu, labi. Tad veiksmi tev!" un lieta darīta; kāpēc viņš centās mani pierunāt un mest āķi lūpā? Jo tā vispār ir tāda kā labdarība, ko viņš dara, piedāvājot savu palīdzību un mācīties no viņiem. Ok, lai arī man nemaksā, bet tāpat. Viņam tiešām interesē mana nākotne? Tas, ka man nebūtu praktiskā pieredze un ietu strādāt uz CSP? Bet, kāpēc viņu tas tā interesētu? Man liekās, ka varbūt nostrādājis tas, ka esmu tāds tīri patīkams cilvēks, kā arī varbūt vienīgā čiepa, kas vispār viņiem pieteikusies, un tāpēc grib pamudināt vēl mazliet. Nu nezinu, kā tur ir.

Kaspars kkādam citam čalim - Ejam uz Domi!
Tas cits čalis - Ejam uz Domi!
Er - Pick me, pick me! Es arī gribu iet uz Domi.
Kaspars - Bet mēs neiesim uz to Domi, mēs iesim uz to foršo Domi. Tur ir garšīgāk, un lētāk, un pašam nekas nav jādara, jo tev visu uzliek. (Aiziet saģērbties) Nu, Madara, nāksi pusdienās?
Madara - Ēē, laikam nē.
Kaspars - Nuuuu, kā tā? Neiet ar trim puišiem pusdienās.
Er - Nu, ne jau pirmajā reizē...
Madara - Hahaha

Sēdēju vilcienā un dzēsu vecās īsziņas, kas sakrājušas ap 800, un atkal (!) gandrīz apraudājos, domājot par nākamo nedēļu un visām tām lietām, kuras jau nedēļu man neliek mieru. Nu, kas tas ir, ka esmu kļuvusi tāda nespējīga sevi kontrolēt un šņukstīga?
Tas viss ir tik ārprātā ļoti, ļoti, ļoti grūti, ka ir mazliet par daudz jau.