Izsaku savus komplimentus Paddy Whelan's par tādu traki draudzīgu un jauku atmosfēru! Nu, patika. Es gan pati karaoki neesmu gatava dziedāt paškritiskuma pret sevi dēļ, piemēram, bet man ārkārtīgi patika, ka visi tie, kas dziedāja - pilnīgi svešie, tāpat arī zināmie - viņi visi tā kā vienā ģimenē, kā savējie. Tā forši, atbalsta un bļauj līdzi.
Bet nu jā. Garš bija ceļš, kamēr tikām līdz Padijam, jo pie viņa mājās aizrunājāmies tā pamatīgi. Runājām gan par to pašu veco, gan arī šo to jaunu. Kaut kādā ziņā palika vieglāk. Un kad dabūju blondo leffi, tad palika vēl labāk.
Viņš nekad nav prasījis stāstīt par bijušajiem, cik nu es pati retu reizi izmetu pa kādai frāzei. Vienmēr teicis, ka viņu tas neinteresējot vai arī vienkārši labāk to nemaz negribot zināt. Bet šoreiz viņš pavaicāja kāds ir mans "magic number" vīriešu ziņā. Neslēpu savu pārsteigumu un piecreiz pārjautāju, vai tiešām grib zināt. Jā, tā interesanti. Tā kā nav gluži tā, ka viņam neinteresētu nemaz tā pagātne.
Ā, jā, fun fact, viņš nedzer, nesmēķē, bet ūdenspīpe gan viņam ir sava.