Nomierinājos mazliet par I lietiņām. Es taču šausmīgi slikti slēpju (jeb vienkārši neslēpju) to, ko domāju. Nu, tieši izturēšanās, mīmikas ziņā. Respektīvi, ja man ir slikti, tad acis par to pastāstīs, ja ne es pati sākšu vārīties, cik sūdīgi palicis dzīvot; ja man nepatīk tas cilvēks, runa un cita izturēšnās agri vai vēlu mani nodos. Man liekās, ka viņam bija diezgan skaidrs, kas notiek un par ko domāju un maļu pie sevis. Atkal viena tikai savā pasaulītē.
Vēl kaut kā šajās dienās nonācu pie novērojuma, ka man negribās klausīties. Tas nekam neder. Rodās tāda pārliecība, ka visas sarunas es gribu novirzīt pie un par sevi. Nu, kurš tā dara? Kaut kāda asshole.