Tāda mazliet interesanta situācija. Nē, labi. Viņa visu laiku, no malas skatoties, ir bijusi tāda jocīga. Un no iekšpuses skatoties - arī mazliet jocīga un neierasta, bet ne tik ļoti, kā no malas. Es neprasīju viņam to risināt šādi vai risināt vispār, taču jāatzīst, ka tā laikam ir labāk.
Negrasos viņam ko aizliegt un aizstāt kādu, jo to nemaz tā īsti nevar izdarīt.

Taču bez visa tā, salaboju cepuri tā, ka nevaru vairs viņu fiziski uzvilkt galvā, turpinu priecāties par ziņojumdēli un risinājumu auskaru glabāšanā, un šorīt cepu māršmelovus uz sveces.

Iepriekšējās sērijās jau bija I ar savu draugu Kārli, kur es tā mēreni zaudēju spēju sakarīgi veidot teikumus no paverošamies skata; bija arī Ra ar "no, no, no" un "what the...?" apvienojumu. Kaut kad šķiet parādījās arī I Artūrs, bet tādā mierīgā kontekstā.
Vakarnakt sapnī bija kaut kāds pasākums ar visādiem cilvēkiem un bijušais klasesbiedrs visu laiku trinās man apkārt līdz beidzot izteica savas radušās simpātijas pret mani. Viss, ko varēju, bija novilkt garu "āāāā,tad tāpēc šodien neliec man mieru nemaz", griezties prom un teikt "Crap, nē, nē, nē, NĒ! Nu, ne jau tagad."
Skatieties arī turpmāk!

Man šķiet, viņš man ir nozīmīgāks, svarīgāks un īpašāks, kā man bija licies līdz šim.