Pēc divu dienu neredzēšanās, atbraucot mājās, mammas gandrīz pirmais teikums bija - tu gan esi palikusi tāda plakana pa šīm dienām!
Man liekās, ka pa sesiju, t.i., janvāri kļūšu vēl plakanāka un saskumšu. Un tikai februārī notiek tas brīnums, kad tu izlien no savas alas, kurā esi pavadījis visu janvāri, ieracies grāmatās un pierakstos, un pirmajā brīdī apžilbsti no sen neredzētās dienasgaismas un apziņas "eu, veči, mums izdevās!".
Būs grūti, seši eksāmeni, un es viņus gribu pabeigt trīs nedēļās, un man ir laba sajūta, ka nolikt es nolikšu, jautājums tikai kā.

Nu, tad, tiekamies pēc mēneša? Bet vispār ceru, ka ātrāk.