Vieni no jaukākajiem Ziemassvētkiem pēdējā laikā!
Sestdien pa dienu aizbraucu pie mammas, tēta uz Berga bazāru un pēc tam brauktu pie Rīgas vectētiņa un vecmāmiņas. Un krustmātes manas, jo viņa tagad tur dzīvojās, kamēr pašas dzīvoklī notiek vareni un smirdīgi remontdarbi. Opis 80 gadu vecumā tagad nopirka sev laptopu un sāka mācīties, kā ar to apieties un ar internetu arī. Tā abi ar viņu sēdējām un runājāmies, skatījāmies radu bildes, kamēr viņš aizrunājās par saviem skolas un studiju laikiem. Vectētiņš arī angļu valodu sāk mācīties, jo beidzot redz tai kaut kur pielietojumu, un tad parādās arī motivācija. Vispār viņu ir apbūrusi interneta neierobežotība.
Iztika bez ikdienas kašķīšiem un negācijām, un runām par politiku vai strīdīgiem vēstures jautājumiem. Bet man labi lika justies tas, ka es tur biju un mani redzēja, ka nebiju caurspīdīga, kā liekās dažus citus gadus iepriekš. Jā, es zinu, man vajag pabarot arī savu mazā Napoleona sindromu reizēm, tāpēc tas tā. Cik nu Napoleons, cik nu jaunākā bērna sindroms.
Svētdienu izlēmu, ka jāvelta nesteidzīgam uzbarošanās procesam un mierīgai pasēdēšanai ar radiem un otriem vecvecākiem. Vakarā ar mammu un tēti spēlējām to jauno spēli ar koka klucīšiem, ko krustmāte uzdāvināja. Mamma stāstīja, ka šodien brāļa krustmāte esot bijusi lielā sajūsmā par to spēli.
Visi trīs vēlāk ar webkameras starpniecību parunājāmies ar brāli. Viņa meitene tur aizbraukusi un vēl ilgi būs tur, līdz janvāra vidum kādam. Vispār baigi forši tas ir, ka šī nav nobijusies no tās prombūtnes un attāluma saistītajām problēmām. Savukārt šo sarunu pavisam nejaušā kārtā sanāca ar mammu paturpināt. Par brāli parunājām, par mani, par viņa meiteni un I mazliet. Par mammu pašu. Bija interesanti, atklāti un sirsnīgi. Tieši kā piederās Ziemassvētkos.
Šodien braucu apsveikt I svētkos, kas bija ieplānots kā pārsteigums. Beidzot, beidzot aizbraucām uz jūru. Ar riteņiem. Briesmīgs gan bija tas pretvējš un vējš vispār kā tāds, bet nu tie ārā esošie +9 otrajos Ziemassvētkos kaut kā bija jāizmanto savā labā.
Maniem vecākiem kāzu jubileja šodien. Pašu faktu viņi atcerējās, bet bija aizmirsuši, kāds skaitlis aprit. Un apritēja liels skaitlis - 30 gadi jeb, kā tagad izglītojos un izlasīju, tās ir Pērļu kāzas. Atzīšos, es arī aizmirsu skaitli, jo man likās, ka vēl ir jābūt taču laiks. Uz sudrabu ar brāli gan uzdāvinājām kaut ko normālu, un tā pudele šikā vēl stāvot un gaidot. Bet šogad, tavu pārsteigumu!, esmu tukšā, bet ar pilnīgi tukšām rokām arī īsti nevar, tāpēc, braucot mājās no I, radās ātrā ideja. Tik ātra, ka nebija laiks pārdomāt. Un tā nu katram uzdāvināju pa 2l kolas pudelei.
Kā lai nesalīdzinu šo gadu ar iepriekšējo? Atmiņā vēl, kas bija un kur biju; tas viss samežģītais pavediens, par kuru es biju iedomājusies, ka tas ritinās. Ļoti, ļoti daudzas lietas ir mainījušās kopš pagājušajiem Ziemassvētkiem.
Sestdien pa dienu aizbraucu pie mammas, tēta uz Berga bazāru un pēc tam brauktu pie Rīgas vectētiņa un vecmāmiņas. Un krustmātes manas, jo viņa tagad tur dzīvojās, kamēr pašas dzīvoklī notiek vareni un smirdīgi remontdarbi. Opis 80 gadu vecumā tagad nopirka sev laptopu un sāka mācīties, kā ar to apieties un ar internetu arī. Tā abi ar viņu sēdējām un runājāmies, skatījāmies radu bildes, kamēr viņš aizrunājās par saviem skolas un studiju laikiem. Vectētiņš arī angļu valodu sāk mācīties, jo beidzot redz tai kaut kur pielietojumu, un tad parādās arī motivācija. Vispār viņu ir apbūrusi interneta neierobežotība.
Iztika bez ikdienas kašķīšiem un negācijām, un runām par politiku vai strīdīgiem vēstures jautājumiem. Bet man labi lika justies tas, ka es tur biju un mani redzēja, ka nebiju caurspīdīga, kā liekās dažus citus gadus iepriekš. Jā, es zinu, man vajag pabarot arī savu mazā Napoleona sindromu reizēm, tāpēc tas tā. Cik nu Napoleons, cik nu jaunākā bērna sindroms.
Svētdienu izlēmu, ka jāvelta nesteidzīgam uzbarošanās procesam un mierīgai pasēdēšanai ar radiem un otriem vecvecākiem. Vakarā ar mammu un tēti spēlējām to jauno spēli ar koka klucīšiem, ko krustmāte uzdāvināja. Mamma stāstīja, ka šodien brāļa krustmāte esot bijusi lielā sajūsmā par to spēli.
Visi trīs vēlāk ar webkameras starpniecību parunājāmies ar brāli. Viņa meitene tur aizbraukusi un vēl ilgi būs tur, līdz janvāra vidum kādam. Vispār baigi forši tas ir, ka šī nav nobijusies no tās prombūtnes un attāluma saistītajām problēmām. Savukārt šo sarunu pavisam nejaušā kārtā sanāca ar mammu paturpināt. Par brāli parunājām, par mani, par viņa meiteni un I mazliet. Par mammu pašu. Bija interesanti, atklāti un sirsnīgi. Tieši kā piederās Ziemassvētkos.
Šodien braucu apsveikt I svētkos, kas bija ieplānots kā pārsteigums. Beidzot, beidzot aizbraucām uz jūru. Ar riteņiem. Briesmīgs gan bija tas pretvējš un vējš vispār kā tāds, bet nu tie ārā esošie +9 otrajos Ziemassvētkos kaut kā bija jāizmanto savā labā.
Maniem vecākiem kāzu jubileja šodien. Pašu faktu viņi atcerējās, bet bija aizmirsuši, kāds skaitlis aprit. Un apritēja liels skaitlis - 30 gadi jeb, kā tagad izglītojos un izlasīju, tās ir Pērļu kāzas. Atzīšos, es arī aizmirsu skaitli, jo man likās, ka vēl ir jābūt taču laiks. Uz sudrabu ar brāli gan uzdāvinājām kaut ko normālu, un tā pudele šikā vēl stāvot un gaidot. Bet šogad, tavu pārsteigumu!, esmu tukšā, bet ar pilnīgi tukšām rokām arī īsti nevar, tāpēc, braucot mājās no I, radās ātrā ideja. Tik ātra, ka nebija laiks pārdomāt. Un tā nu katram uzdāvināju pa 2l kolas pudelei.
Kā lai nesalīdzinu šo gadu ar iepriekšējo? Atmiņā vēl, kas bija un kur biju; tas viss samežģītais pavediens, par kuru es biju iedomājusies, ka tas ritinās. Ļoti, ļoti daudzas lietas ir mainījušās kopš pagājušajiem Ziemassvētkiem.
piesēst