Neaizgājām mēs uz nekādām dejām. Ārā bija baigais lietus, man bija silti turpat un arī visādas spēlītes uz androīda planšetdatora. Ticiet vai nē, bet es pat sāku mācīties tur. Ok, tas gan neievilkās pārāk ilgi, bet tomēr. Gandrīz vienu uzdevumu pat pabeidzu. Secinājām, ka lai tiešām kādreiz izdotos aiziet padejot, vajag sarunāt ar vēl citiem, kas iet, jo tad gribot negribot būs jāiet, jo, redz, būs sarunāts.
Bet jā. Kamēr I. centās pielauzt, lai palieku uz pusdienām, ienāca viņa mamma, nosaucot mani par mīlulīti, un pateica, lai šoreiz nemaz nedomājot laisties prom un ka jāpaliek uz pusdienām, bez ierunām tā gandrīz vai.
Ā, un kad braucu mājās, uzminiet, ko es satiku un izmainījos autobusā? Jā, jā, pareizi - Ed, kurš ļoooti izbrīnīti vaicāja man, ko es te darot. Tā kā kāpu autobusā, bet viņš tieši ārā, teicu, ka vēlāk. Vēlāk pastāstīšu. Tātad, pirmdien man ir diegzan iespējami sagaidāmi jautājumi no Ed.. Pašu I. man šķiet viņš neredzēja.

Vakardien no rīta kaut kā runājām ar mammu un pateicu, ka ir tāds I. Protams, bija visādi klasiskie jautājumi, un gan jau pēc laiciņa būs arī vēl. Bet mamma izskatījās ļoti priecīga par mani un tas arī mani tā nedaudz iepriecināja. Vispār jau man nedaudz liekās, ka viņai tā principā vienalga pagaidām (!), kas viņš ir, ar ko tiekos, jo man liekās, ka mamma domā, ka es uzmanību piesaistu tikai bomžiem, dzērājiem un citiem dīvaiņiem, jo parasti mammai par viņiem stāstu, ka piemēram, parkā pienācis "jūrnieks no Floridas, ēdis zāli pie kājām un piedāvājis šnabi dzert".