Tātad, jaunieši.
Pagājušo nakti es miegā staigāju pa istabu. How cool is that? Aizgāju gulēt, atstājot izdegt tējas sveci mierīgi savā nodabā. Tai tāpat nebija palicis pārāk daudz parafīns. Un man sapnī sapnī kāds teica: Vai tu vienreiz izslēgsi to gaismu? Tad nu es cēlos augšā, meklēju to gaismu un nopūtu sveci, pie sevis domājot, ka tas tur, kurš man lika slēgt ārā to gaismu, pamodīsies no tiem dūmiem, tāpēc jānodzēš arī pati dakts.
Vēlāk es murgoju par Carkovu, kura bija baigā bitch, un viņas kontroldarbiņu, kas bija baigais shit; un bez desmit piecos Daigucis atsūtīja īsziņu.
Gandrīz vai jāsāk ticēt, ka matemātika spēj nodarīt smadzeņu bojājumus un saspiešanos.

Matfizikā atcerējos vidusskolas desmito vai vienpadsmito klasi, kad pirmo reizi mūžā gāju biljardu spēlēt ar cilvēku, kuru vispār redzēju pirmo reizi, un šausminājos, kā es tā varēju darīt desmitajā klasē? Nu, kurš tā dara? Savukārt vilcienā mājupbraucot atcerējos par mūsu pirmo LB 2010. Konkrētāk to daļu, kur esam četri aplī ar rokām uz otra pleciem vai ap vidukli, un griežamies, skatoties zvaigznēs, līdz krītam, kur nu katram sanāk. Un pēc tam tas ugunskurs ar mokas padošanu. Tas tagad šķiet tā dīvaini viss.