Izdarīju vienu labu lietu. Pierunāju I.C. neiet prom no studijām. Vakardien satiku viņu, uzzināju, ka bijis dekanātā uzrakstīt papīru un ka kursā paliekam astoņi. Teicu, ka ir muļķis, būtu akadēmisko vismaz tad ņēmis, jo CV tomēr labāk izklausās "nepabeigta augstākā", nevis "nav augstākās izglītības". Pats sakot, ka viņam nevajag to akadēmisko, taču, kad saku, ka iešu sarunāt to akadēmisko viņa vietā, tad gan esot labi. Beigās palikām pie tā, ka es iešu viņam līdzi, izskatīšos dusmīga un neļaušu pārdomāt.
Savukārt šodien, kad tiešām bija nolemts iet uz dekanātu, kamēr vēl ir varbūt iespējams kaut ko labu, kaut kādā ne pārāk grūtā veidā sanāca I.C. pārliecināt tomēr palikt pa visam, ne vairs runa par akadēmiskajiem. Akadēmisko viņš varēs ņemt pēc rudens sesijas, ja parādi būs.
I.C. jau neprot runāt. Kad teicu, ka es iešu līdzi, bet runās viņš, haha, čalis diezgan sabijās. Tad nu kā tāds viņa runas vīrs ar lietvedi runāju galvenokārt es, jo viņš var pateikt tikai to, ka kursabiedri viņu iekaustīšot, ja viņš aiziešot prom.