K beidzot izlasīja epastu par manām kladēm, atzvanīja un tā arī norunājām labu laika sprīdi. Ilgi pazudis bija. Teica, ka savā ziņā nav gribējis zvanīt, jo tad sanāk saskarties un atcerēties jaukos, skaistos laikus universitātē, un tas ir sāpīgi. Bet, kā teica, jādzīvo tālāk un jāiet pāri. Lai vai kā, viņam iet labi. Dabūjis sev mazliet klāt miesu, par ko pats priecājās. Atgriezies režīmā, dūšīgi strādā, mācās angļu valodu un iet uz tenisu. Braukā pie brāļa un viņu meitiņas, arī ar jaunākajiem brāļiem nu viss ir kārtībā. Viņam ir parādījusies meitene, mācās Liepājā. Kad atbrauc, tad esot lielie prieki. Un viņiem mīļi baigi mīļi esot, bet K arī izklausījās tāds priecīgs. Ok, viņš pārsvarā tāds izklausās, atskaitot gadījumus, kad vairs nevar izturēt un lūzt.
Bet tas ir tiik jauki. Prieks, prieks tiešām, ka iet labi un uz priekšu.