Vakardien ar Alisi biju satikties. Tā kā šķiet kādu gadu nebijām redzējušās, tad arī pārskata periods tāds liels šoreiz. Par puišiem, par dzīvi, piedzīvojumiem un visu pārējo. Alisei pēdējais laiks tiešām ir tāda kā pasaka, brīnums. Man pasakas nav bijušas labu laiku.
Cilvēki un viņu dzīves kopš vidusskolas ir daudz mainījušās. Varbūt ne tik daudz kā mainījušies paši (bet arī), kā vairāk atklājušās jaunas šķautnes. Piemēram, par sevi varu teikt vairāk kā droši, ka vidusskolas cilvēki mani iepazina pavisam citādāku, kādu iepazina augstskolas biedri. Haha, jā. Un tad Alise pateica, ka jā, pat skolas čaļi esot runājuši par to, kā Mad mainījusies. Tas gan man bija jaunums. Taču gan jau runāja tie, kas mani redzēja fakultātē ikdienā.
Atbraucot mājās, pie manis bija atripojis epasts tā potenciālā darba sakarā ar tekstu "Hello! Tātad. Par Tevi neviens nav aizmirsis :)", kas ir traki jauki. Ja būtu aizmirsuši, ietu pati atgādināties. Bet jā. Fakts ir tāds, ka nebraucu tomēr uz klases pasākumu vairāk vai mazāk, bet šī epasta dēļ. Jo ja pirms tā izlasīšanas man jau sāka likties, ka tikšu galā, tad pēc izlasīšanas atkal iestājās tāda kā panika un stress, nezinot, no kura gala, lai sāk. Jo tagad nāca klāt nevis viena problēma vārdā "programmēšana", ar kuru cīnos, bet vēl aptuveni astoņas citas problēmas (conditional random fields, named entity recognition, text mining etc) un programma R. Es pat ar to matemātikas daļu taču nevarēšu tikt galā... Beigās neko daudz tā arī nepadarīju, jo svaidījos no vienas lapas uz otru. Jā, un pagulēt es nevarēju, jo galvā bez apstājas skanēja vārds "clustering".
Ka tikai šis kumoss nesanāk par lielu un jāspļauj ārā.