Ai, mani sāk pārņemt pesimisms attiecībā uz rītdienu. Ar vien vairāk liekās, ka viņiem vajadzīgs matemātiķis+programmētājs vienā personā, kas es neesmu. Es esmu labi ja viens. Ok, es varētu kaut ko iemācīties, tikai tas prasītu laiku un pūles (štrunts par pūlēm), un es nezinu, vai viņi gribētu gaidīt. Tad jau vieglāk atrast ir kādu, kurš atbilst vairāk kandidatūrai. Jo pat tas, kas esmu, es arī neesmu lielisks un talantīgs. Manī vairāk ir ne talants, bet spēja strādāt, mācīties. Liekās, "ai, nu, kāda jēga man vispār iet, ja tāpat nepaņems. Tikai lieks stress un uztraukums", taču tā jau arī gluži nevar. Nevar pieiet pie durvīm, turēt roku uz roktura un tā arī to nenospiest. Nevar nobīties.
Rītdien pirms iešanas man būs brīvas aptuveni divas stundas, kuru laikā, varu derēt!, būšu pārmīzusi jēgu.