Šodien vilcienā ar mammu runājām par mirdzēšanu, kurš mirdz, kurš nē, un kurš ir mirdzējis visvairāk. Izrādās mana māsīca ir tā, kura ir mirdzējusi visvairāk. Mamma teica, ka nav nevienu citu redzējusi TĀ mirdzam, kā manu māsīcu savās kāzās. Tik laimīga viņa bija toreiz. Mūsu saruna sākās tieši šo izcelto vārdu dēļ "laimīga", "bija", "toreiz", jo es jau nemaz nezināju, ka viņiem ir šādas tādas problēmas un nevienam nav skaidrs, kā tās tiks atrisinātas. Bet man viņi abi tā patika (un patīk), ka laikam arī es savulaik redzēju to starošanu, to gaišumu.
Sāku domāt, kāpēc tā notiek. Nu, kāpēc tai mirdzēšai ir jāizzūd?
Nevarētu teikt, ka sāku vilties laulībās, nē. Es tāpat ticu, ka var būt arī laimīgi, ka man kaut kad tā būs. Es gribētu vecumdienās, kad ar savu princi iesim sestdienās uz tirgu pirkt zaļumus un vistas fileju marinēšanai, iet cieši kopā blakus, rociņās. Tas ir tik traki skaisti! Gribētu saglabāt to pirmatnējo siltumu iekšā ilgi, ilgi, ilgi un mūžam.
Māsīcas vīrs ir diezgan strauja un grūta rakstura. Teicu mammai, ka man arī patīk sarežģīta rakstura personas, taču ceru, ka man tā tas nebeigsies. Es vēl ticu princim. Jā, un tikai reizumis sāku saukt viņu par "sūda princi", kurš nejāj tur, kur esmu es.
Mamma minēja, ka brālis arī mirdzēja iepriekšējās attiecībās. Tagad žēl, ka nepaprasīju, vai viņa ir redzējusi mani tādu esam. Muļķe nav, gan jau ir, taču tas, kas man bijis, nav gluži attiecības. Ā, jā. Es mirdzēju pavasara sesijā pēc pēdējā matanalīzes eksāmena manā mūžā.