Čāu! Pirmo reizi Tevi redzēju pirms apmēram kādiem gadiem četriem. Tas bija ap desmito maiju Zelta Zivtiņas tunelī, kad Rīgā bija muzeju nakts. Aptuveni bija divi, varbūt pus trīs vai trīs naktī, kad ar draudzeni abas gājām cauri no Vecrīgas uz Centrāltirgus pusi, galīgi jau sagurušas un atēdušās kultūru tam vakaram. Un, nu...jā. Apstājāmies paklausīties kā dziedi, to balsi, kas tik tāda savdabīga un grūti vārdos ietērpjama. Tāda samtaini lūztoša. Tas ir precīzākais, kā spēju to raksturot šajā mirklī.
Biju jau galīgi piemirsusi par tām muzeju naktīm, kad pēc krietna laika, pāris gadiem, ejot jau caur citu tuneli izdzirdēju atkal to pašu tembru.
Es mēdzu iet no rītiem un iedomāties - o, būtu jauki, ja šodien tas, kurš spēlē ģitāru un dzied ar "jocīgo" balsi, būtu kādā no tiem trim tuneļiem, kurus sanāk man izstaigāt. Un lai cik jocīgi nebūtu, ~80% gadījumu Tu tiešām tur esi un mana nojausma nav melojusi. Nav jau tā, ka ārkārtigi bieži tā būtu, bet, kad iedomājos, tad ir, un cenšos uzvesties kā normāls cilvēks un tomēr noslēpt savu pārsteigumu, ka arī šoreiz intuīcija ir nostrājusi. Tas, ka cilvēki iet ar savu mūziku austiņās, neizslēdz to, ka viņi nedzird vairs neko citu.
Vakardien man radās šī ideja, uzrakstīt visu, bet kad šodien pieskandināji visu tuneli, kas ved no Centrālstacijas līdz Stockmann, es sapratu, ka ideja ir jāīsteno.
Nepārproti, man šķiet, es nevaru apgalvot, ka absolūti labi dziedi, taču es varu teikt to, ka Tavā balsī ir kaut kas atmiņā paliekošs. Un tad nu kopā sanāk kaut kas interesants. Lai veicās!

Tā pati.