Dažs cilvēks kā būris staigā pa pasauli, nesdams līdzi savus stieņus, savus riekstus un šampinjonus, savas baloža cilpas, sapelējušos salmus, zirga mēslus stūrī, nēsā līdzi pērno lapu klājienu un veco sili, un labprāt tāds būris pielavās un sagūsta sevī otru cilvēku, un tur viņu gūstā gadiem ilgi.
Ir arī grezni būri, smalkās drānās, automašīnās, magnetofonos, savrupmājās, biezos paklājos, mīkstos dīvānos.
Ir arī nabadzīgi būri, lāpītās drānās, nodeldētās mēbelēs, komunālos dzīvokļos, šauros televizoru ekrānos.
Ir melnie naida būri, sarkanie mīlestības būri, baltie bēdu būri, violetie kaislību būri, bezkrāsainie dzīvības un nāves būri, skaudības būri, un, ja tu, cilvēks, pats dzīvo būrī, šo uzskaitījumu var bezgalīgi turpināt.
(..) Un viņš saprata, ka vienatne ir tas briesmīgākais būris, kurā cilvēks var sevi ieslodzīt. Vienatne ir laba tikai tad, ja pats to kurā katrā brīdī vari pārtraukt.
(..) Tas arī īsumā viss par būri.