Jā, un bez tā visa, ko es uzrakstīju otrā cibā, es satiku arī KK. Nē, labi. Nesatiku. Es redzēju. Taču tā arī pagāju garām, jo viņš bija ar muguru un apkārt bija viņa kursabiedri vismaz divi, trīs, bet man blakus tecēja Ilze un kaut kur no mugurpuses skraidīja Cīrulis.
Es zinu, ka iepriekšējā ierakstā teicu, ka centīšos nebēdāties arī par bumbulīšiem, bet šī vēl nav bēdāšanās. Šis pagaidām vēl ir tāds - ek, žēl, ka nav citādāk. Žēl, ka nenotiek tā, kā tu esi izdomājis. Nu, kaut uz pusi tā, kā iedomājies. Arī būtu labi. Un vēl būtu labi tāda zāle un staigāšana, salšana parkā kā reiz A&A bija.
Kopš tā gan es visu nākamo lekciju domāju par šo. Ka nu vairs nav kojas un ka šādi tā iesim garām arī visu atlikušo gadu, ik pa pārnedēļu varbūt atmetot ar galvu sveikas. Nu, briesmīgi. Domāju par to, ka man tā īsti negribētos palaist viņu prom, bet ko darīt? Man nav iemesls viņam zvanīt un līdz vārda dienai vēl traki ilgi. Zinu jau, ka zaudēt nav ko, un labāk nožēlot, ko izdarīji, nevis neizdarīji. Nejauši sanāca arī saskatīties pāris mudinošus video youtube. Man ir tāda urdoša zinātkāre.
Un bez tam, es jau atkal nezinu, ko viņš vispār grib. Varbūt viņš pārdomāja un tikai es to uzskatīju par daudzsološu iesākumu.