Es zinu, ko darīšu septembrī! Septembrī es nebēdāšos un pacentīšos nebēdāties arī par manis izraudzītajiem čaļiem, pat, ja viņiem pie sāniem būs jauna izskatīga dūdiņa. Es priecāšos, kas ne obligāti nozīmē tā ekspresīvu izrādīšanu uz āru. Paturpināšu iesāktās diskusijas ar sevi pašu, pameklēšu līdzsvaru un citas gaišas lietas.
Varbūt arī nekas nesanāks no augstāk uzskaitītā, bet tam es neticu, jo kaut kam ir jāizdodās.
Septembrī kaut kā nevilšus meklēju kultūru. Šī veida slāpes ir diezgan nejaukas pašreizējā ekonomiskajā situācijā, jāsaka. Tā nu šodien sāku caurskatīt teātru repertuārus, īpašos piedāvājumus, meklējot, cik ļoti katrs teātris mīl studentus un lutina ar atlaidēm. Un, protams, lasot piedāvātās izrādes, uzrodās jaunas un jaunas, kuras, nu, gribētos man redzēt. Piemēram, "Arī gudrinieks pārskatās". Gribās tā, ka plīstu vai pušu! Man ļoti simpatizē Artuss Kaimiņš. Arī izskata ziņā tīri tā neko. Man patīk tās nedaudz atļukušās ausis. Februārī biju uz "Mehānisko apelsīnu", kur arī viņam loma. Patika man. Man ir kāda neizskaidrojama pievilkšanās un patika pret viņa personību, nu, tāda kā saikne bez maz vai. Iespējams man tā liekās, jo sekoju viņa gaitām jau no deviņdesmito gadu beigām, kad pati vēl biju maza. Tad pa TV3 bija raidījums, kuru viņš vadīja. Saucās "Smejies vesels!" un viņš stāstīja anekdotes. Un tad tā briesmīgā autoavārija 2003., kur bojā gāja divi viņa kolēģi, bet pats un vēl divi pasažieri guva mugurkaula lūzumus, staigāja ar skrūvēm un dzelžiem. Bet viņš piecēlās, nopurināja gruvešus no uzplečiem un turpina virzīties. Un kaut tikai tāpēc, ka uzskatu Artusu par gaišu cilvēku, būtu gatava iet uz visām viņa izrādēm. Vai tas nav pietiekošs iemesls?