29.jūlijā rakstīju, ka "Es esmu bomžš, man nav gumijnieki", tad ziniet - dzīve iet uz augšu, jo 30.augustā ar lepnumu paziņoju, ka man ir gumijnieki! Āprātā lepna, protams. Bomžš gan joprojām, taču ar gumijniekiem, bet ar gumijas zābakiem arī bomžam vieglāk. Vispār baigi neciešami sāp kājas un es labāk ceru, ka tas ir no tās staigāšanas.
Vēl šodien atklāju, ka man roka sākot no gandrīz-delnas līdz pat gandrīz-elkonim ir nedaudz piepampusi un jutīga, bet šeit nu gan man nav nojausmas, par ko man šis. Laikam jau vienkārši ik pa laikam kaut kam ir jāpasāp, jo tādējādi ķermenis mums atgādina, ka, hei, es emu dzīvs! Nu gluži kā tajā slavenajā dziesmā. Yeah, you bleed just to know you're alive.
Brālis atbrauca mājiņās un izstāstīja plānu A un plānu B. Es izvēlējos plānu B, kurš paredz "datora ātrdarbības uzlabošanu. Cerams." Vispār pa šīm divām nedēļām biju paspējusi atradināties no viņa atkal, taču mirklī, kad sēdēja jau atkal turpat blakus, sapratu, cik patiesībā man pietrūka tā mazā ikdieniņa un chit chat ar brāli.