Ai, kā man patiesībā patika LabaDaba!
Sarunājām ar V.K. stopēt, sagaidīju viņa darba beigas un nodrošinājušies kartoniem un marķieri devāmies uz Juglu pacelt īkšķus. Pirmā mašīna apstājās pēc kādu piecu minūšu stāvēšanas. Tas bija vieglais busiņš, kuru vadīja pusmūža vecuma vīrietis. Visu ceļu līdz Siguldai abi ar V. norunāja par vēsturi, bunkuriem un dienēšanu, bet baigi forši - man nebija jārunā. Es tikai skatījos un ik pa brīdim pasmaidīju, radot šoferim efektu, ka man ir, ko teikt. Siguldā maziņš pitstops, jo baigi gribās padzerties un ēdamais jānopērk. Lai vai kā, otrā mašīna arī ir busiņš (nostopēts pēc ~5 sekunžu stāvēšanas. Un es nesabiezinu krāsas. Ļoti veiksmīgi sanāca, jāatzīst.), kura šoferītis mūs aizveda līdz pašai, pašai ieejai un piedāvāja ievest arī iekšā.
Satiku Elīnu, nometu mantas teltī un ieraudzīju vienu daļu no kompānijas. Ar šo daļu nekāds baigais kontakts nebija. Bet bija otra daļa kompānijas ar kuriem tad arī vairāk sanāca. Un kārtējo reizi tika noskaidrots, cik Latvija ir maza.
Pirmo reizi mūžā mošoju, kad Elīna mani iegrūda pūlī un es nokritu zemē. Mājās brālis ieraudzīja manu jauno zilumu uz kājas un prasīja - Tu mošoji, ja? Teicu, ka tas bija Inokentijs Mārpls, un viņš saprata.
Un Satelītos arī mani saspieda un sagrūstīja. Vēl šodien ir jūtamas ribas, presīte un mugurkauls, bet man jau patīk, ziniet. Nē, mošot tiešām bija jautri! Pati pēc tam Elīnai visu laiku uzprasījos.
Vairākkārt satiku Ramūnu, jo viņš jau Voiskam pietuvināta persona. Ja pirmajā dienā negāju klāt kaut pa gabalu redzēju, tad otrajā rītā K. mani pārtvēra pie dīķa un parunājāmies. Parunājāmies muļķības, kā jau vienmēr, tā smieklīgi, taču jauki. Tas, ka viņš apvaicājās, kā Anetei iet, mani nemulsina, bet mani mazliet mulsina, ka viņš katru reizi apvaicājās, vai esmu atradusi sev bumbulīti. Tagad ir mazliet žēl, ka tajā mirklī pie dīķa nebija nekas trāpīgs uz mēles, ka aprobežojos ar teju pliku "nē", ka nesāku stāstīt kaut kādu bulšitu, kas mijās ar daļu patiesības.
Abas naktis zem telts rakās kaut kāds dzīvnieciņš. Man šķiet, ka kurmis tas nebija, bet drīzāk kāds cirslītis, un man bija bail viņu samīcīt, tāpēc ar roku gludināju telts grīdu un biedēju to dzīvnieciņu prom. Bars ļaudīt sagūluši Viņa ābeļdārzā - es saprotu to radību. Es ne tikai raktos zem teltīm.
Satiku arī Bruno. (Ho ho hou, ievērojāt? Atkal čalis, ko satiku, it kā nevienu čiepu vispār nepazītu.) Aizgājām ar viņu izstaigāt visas skatuves un arī parunājāmies krustu šķērsu. Un ja K. es zinu samērā labi, tad Bruno jau nu gan nē, un viņa jautājums, kā man ar puišiem iet, vispār bija baigais pārsteigums. Es jau, protams, atkal novirzījos no tēmas, un beigās tikai pateicu, ka viss ar mani vienmēr ir baigi sarežģīti. Uuuun tad viņš vienkārši sāka stāstīt par savu seriālu, kurš arī nav vienkāršs. Tāpēc, kad viņš beidza savu stāstu, nospļāvos un klāju pretī visu pēc kārtas par K, KK., B., bet tā virspusēji, neieslīgstot detaļās. Jā, bet viņam ir labs potenciāls dejot fizmatīgi. Jau tagad bija rokenrolīga svaidīšana.
Balss arī vēl nav atgājusi, bet ir tā foršā atkal, tā seksīgā pus aizsmakusī, tā kā rawr tāpat.
Vairs nekūstu no K., kas ir tikai un vienīgi priecējoši. Mājās gan es braucu viena, tāpēc sanāca sākt domāt un visu pārcilāt, bet tā nav tā lieta, ko man vajag sākt darīt, un domāt vēl "kā tomēr būtu, ja būtu", taču tāpat jau visi mēs zinām, ka tā nemēdz notikt. Bet tur bija vainojama dziesma, kas sāka skanēt pleijerī, taču tāpat pāris minūtes nespēju to pārslēgt. Lai vai kā, tās nav sajūtas un domas, kuras prātot pēc lieliska festivāla, tās tikai bojā garšu.
Un man ļoti, ļoti patīk ieejas aproces, tāpēc man šķiet, ka es no viņas nešķiršos visu gadu, līdz atkal būs tikšanās ar LabaDaba. Lieki piebilst - man patika!
Sarunājām ar V.K. stopēt, sagaidīju viņa darba beigas un nodrošinājušies kartoniem un marķieri devāmies uz Juglu pacelt īkšķus. Pirmā mašīna apstājās pēc kādu piecu minūšu stāvēšanas. Tas bija vieglais busiņš, kuru vadīja pusmūža vecuma vīrietis. Visu ceļu līdz Siguldai abi ar V. norunāja par vēsturi, bunkuriem un dienēšanu, bet baigi forši - man nebija jārunā. Es tikai skatījos un ik pa brīdim pasmaidīju, radot šoferim efektu, ka man ir, ko teikt. Siguldā maziņš pitstops, jo baigi gribās padzerties un ēdamais jānopērk. Lai vai kā, otrā mašīna arī ir busiņš (nostopēts pēc ~5 sekunžu stāvēšanas. Un es nesabiezinu krāsas. Ļoti veiksmīgi sanāca, jāatzīst.), kura šoferītis mūs aizveda līdz pašai, pašai ieejai un piedāvāja ievest arī iekšā.
Satiku Elīnu, nometu mantas teltī un ieraudzīju vienu daļu no kompānijas. Ar šo daļu nekāds baigais kontakts nebija. Bet bija otra daļa kompānijas ar kuriem tad arī vairāk sanāca. Un kārtējo reizi tika noskaidrots, cik Latvija ir maza.
Pirmo reizi mūžā mošoju, kad Elīna mani iegrūda pūlī un es nokritu zemē. Mājās brālis ieraudzīja manu jauno zilumu uz kājas un prasīja - Tu mošoji, ja? Teicu, ka tas bija Inokentijs Mārpls, un viņš saprata.
Un Satelītos arī mani saspieda un sagrūstīja. Vēl šodien ir jūtamas ribas, presīte un mugurkauls, bet man jau patīk, ziniet. Nē, mošot tiešām bija jautri! Pati pēc tam Elīnai visu laiku uzprasījos.
Vairākkārt satiku Ramūnu, jo viņš jau Voiskam pietuvināta persona. Ja pirmajā dienā negāju klāt kaut pa gabalu redzēju, tad otrajā rītā K. mani pārtvēra pie dīķa un parunājāmies. Parunājāmies muļķības, kā jau vienmēr, tā smieklīgi, taču jauki. Tas, ka viņš apvaicājās, kā Anetei iet, mani nemulsina, bet mani mazliet mulsina, ka viņš katru reizi apvaicājās, vai esmu atradusi sev bumbulīti. Tagad ir mazliet žēl, ka tajā mirklī pie dīķa nebija nekas trāpīgs uz mēles, ka aprobežojos ar teju pliku "nē", ka nesāku stāstīt kaut kādu bulšitu, kas mijās ar daļu patiesības.
Abas naktis zem telts rakās kaut kāds dzīvnieciņš. Man šķiet, ka kurmis tas nebija, bet drīzāk kāds cirslītis, un man bija bail viņu samīcīt, tāpēc ar roku gludināju telts grīdu un biedēju to dzīvnieciņu prom. Bars ļaudīt sagūluši Viņa ābeļdārzā - es saprotu to radību. Es ne tikai raktos zem teltīm.
Satiku arī Bruno. (Ho ho hou, ievērojāt? Atkal čalis, ko satiku, it kā nevienu čiepu vispār nepazītu.) Aizgājām ar viņu izstaigāt visas skatuves un arī parunājāmies krustu šķērsu. Un ja K. es zinu samērā labi, tad Bruno jau nu gan nē, un viņa jautājums, kā man ar puišiem iet, vispār bija baigais pārsteigums. Es jau, protams, atkal novirzījos no tēmas, un beigās tikai pateicu, ka viss ar mani vienmēr ir baigi sarežģīti. Uuuun tad viņš vienkārši sāka stāstīt par savu seriālu, kurš arī nav vienkāršs. Tāpēc, kad viņš beidza savu stāstu, nospļāvos un klāju pretī visu pēc kārtas par K, KK., B., bet tā virspusēji, neieslīgstot detaļās. Jā, bet viņam ir labs potenciāls dejot fizmatīgi. Jau tagad bija rokenrolīga svaidīšana.
Balss arī vēl nav atgājusi, bet ir tā foršā atkal, tā seksīgā pus aizsmakusī, tā kā rawr tāpat.
Vairs nekūstu no K., kas ir tikai un vienīgi priecējoši. Mājās gan es braucu viena, tāpēc sanāca sākt domāt un visu pārcilāt, bet tā nav tā lieta, ko man vajag sākt darīt, un domāt vēl "kā tomēr būtu, ja būtu", taču tāpat jau visi mēs zinām, ka tā nemēdz notikt. Bet tur bija vainojama dziesma, kas sāka skanēt pleijerī, taču tāpat pāris minūtes nespēju to pārslēgt. Lai vai kā, tās nav sajūtas un domas, kuras prātot pēc lieliska festivāla, tās tikai bojā garšu.
Un man ļoti, ļoti patīk ieejas aproces, tāpēc man šķiet, ka es no viņas nešķiršos visu gadu, līdz atkal būs tikšanās ar LabaDaba. Lieki piebilst - man patika!
piesēst