7 valstis: Armēnija, Gruzija, Francija, Lietuva, Ukraina, Polija un Latvija
Dalībieki: no katras valsts pa 5 dalībniekiem
Mērķis: uztaisīt animāciju filmiņas par stereotipiem un to laušanu
Laiks: 04.07.-12.07.
Vieta: Gloguva, Polija
Ceļojums sākās vēl braucot uz Rīgu vilcienā, un domājot par lietām, kuras esi atstājis mājās, un attiecīgi kam tad arī sekoja pēcāka skraidīšana pa veikaliem un lietu iegāde. Kad beigās bankomāts apēda manu piecīti, nodomāju, cik lielisks sākums apmaiņai, un sāku klunkurēt uz autoostu.
Mana latviešu grupa nebija tik draņķīga kā man likās pirms izbraukšanas. Pirms izbraukšanas es atminos sevi sakām vārdus, ka jo mazāk ar viņiem sanāks pavadīt laiku, jo labāk. Viņi mani nokaitināja ar savu attieksmi, nepunktualitāti un sajūtu, ka es esmu vienīgā ieinteresētā programmā. Taču kaut kur tas viss pazuda, mūri nobruka un barjeras appplūda.
Turpceļš baigi labais, autobuss, protams, nav domāts gulēšanai, vilciens pirmais vēss, taču visādi citādi nokļūšana bez problēmām. Un šoreiz man par godu nebija vairs dzelzceļa rekonstrukcijas darbi arī pēdējā posmā Lešno-Gloguva, kas aiztaupīja nevajadzīgus kreņķus.
Tālāk jāņem talkā palīglīdzekļi, respektīvi, apmaiņas schedule, citādāk ir grūti atcerēties visu, visu, jo desmit dienas liekās kā viena diena, it sevišķi, ja gulēt ej sešos no rīta, bet celies jau astoņos. Tad nu, tā, katrai dienai pa vismaz mazam teikumam. Vispār, es sāku rakstīt un sapratu, ka es nespēju atdalīt dienas, kad kas notika. Tāpēc labāk tomēr nedalīšu strikti pa dienām, bet gan tā aptuveni.
04.07 Arrival
Atbraucām, iečekojāmies viesnīcā, nometām mantas un gājām pielikt kuņģus pilnus un tad uz Em Pub ballēties līdz rītam. Es gan tā mazliet mazāk, bet abas latviešu meitenes tā pa riktīgo svinēja un sapazinās. Istabiņu dalīju ar lietuviešu līderi, blakus bija ukraiņu līdere un meitene no poļu organizācijas. Dušu un tualeti dalījām ar puišiem. Pārējiem latvieši daudz maz bija vienās istabās iedalīti.
05.07.
Visādi team building uzdevumi un citas rotaļas, bet vakara nagla - internation evening, kur savas valstis prezentē Armēnija, Francija un Lietuva. Vakars nenotiek Szansa (Iespēja), jo tur nedrīkst lietot alkoholiskus dzērienus, tāpēc darbība bija pārcelta uz kādu neformālu bāru Vecpilsētā. Francūžiem bija tiiiiik daudz vīns atvests līdzi, arī mazliet alus, sidrs un Pastis jeb anīss. Pēc tā visa pagaršošanas jau vien paliek iesārti vaidziņi.
Uzvarēju lietuviešu basketbolā, jēj.
Nu jā. Latviešu meitenes bija sagurušas no iepriekšējās nakts, tāpēc gāja uz viesnīcu, kamēr es izvēlējos palikt un ballēties tālāk. Tad latviešu grupai savā starpā izveidojās sakāmais "Ok, šovakar ir tava kārta ballēties līdz rītam", jo pirmajā dienā ballējās Ieva un Margo, otrajā es, tad teicu, ka nākamajā ir noteikti jāpriecājās puišiem.
Aizgājām līdz viesnīcai, pa ceļam ieejot Statoil un nopērkot vēl alu (viņiem pārdod 24/7). Palikām trīs - es, Barteks (Polija) un Līna (Lietuva). Runājāmies pie aizslēgtā viesnīcas žoga un nonāca lejā vēl daži poļi to skaitā Artūrs. Lai nebūtu jāiet apkārt žogam, protams, rāpāmies pāri. Un uz savām kājām es joprojām varu izskaitīt, cik reizes tas tika darīts, jo pēc tam ar Barteku abi aizgājām vēl pēc pāris alus pudelēm un pa ceļam satikām mazu, jauku sunīti. Man nekad mūžā nav bijuši TĀDI zilumi, un tas, kas bija pēc Līgošanas ir nulle salīdzinājumā ar šiem. Bet vismaz mani mierina fakts, ka zilumi ir laikam visiem, kas toreiz rāpās pāri tam žogam. Negribēju modināt savu istabas biedreni, tāpēc ar poli aizgājām gulēt 2. stāva dīvāniņā, kur bija briesmīgi auksti, un beigās tāpat viņš piecēla savus poļus no miega un Artūrs padalījās ar savu gultu.
06.07.
Pa dienu visādi workšopi, vakarā jāprezentē savas organizācijas, biedrības, kuras pārstāvam un kuras mūs te sūtīja. Latvieši vienīgie nav brīvprātīgie un mums īsti nav tādas organizāzijas, tāpēc domāju, ka viss, ko varu pateikt, ir pusotrs teikums par organizācijas mērķiem un viss. Taču laika gaitā mums radās joks, kuru izlēmām pārvērst par savu prezentāciju. Un tā radās Fantastic 5 - katrs unikāls, katram sava spēja. Labākā prezentācija tovakar. Un šis joks gāja cauri visai, visai apmaiņai.
Pēc tam ballēšanās Em Pub. Līdz rītam, protams. Pa dienu vēl joka pēc pavaicāju - kas notiek, ja man poļu polija izraksta sodu, vai viņi to kaut kādi dara zināmu Latvijas policijai? Haha, un tieši tajā vakarā, kad bijām tāds palielāks bariņš, kas dzēra savas dziras bērnu rotaļu laukumā aptuveni četros no rīta, atbrauca policija. Bet viss ok, čill. Atkal vakars ar poli. Vispār varbūt šis atgadījums ar policiju bija 5. nevis 6. datumā, bet nu nav svarīgi.
07.07.
Sākās animāciju workšopi, sadalīšana internacionālās grupās un ideju ģenerēšana. Man kārtējo reizi veicās un grupā iedalās trīs cilvēki no 6, ieskaitot mani, kuri prot runāt angļu valodā. Dienas beigās man radās ideja - kāpēc gan es neizmantoju google translator?
Kaspers (animāciju workšopu vadītājs) visu nedēļu par mani smējās un kaitināja un viņam mana darbošanās ar google translator joprojām šķita smieklīga. Man smieklīgi bija tikai pirmās divas dienas. Tālāk sāka palikt vienalga.
Laikam vienīgais vakars, kurā miegam sanāca gandrīz 7 stundas, jo vakarā bija filmu vakars, kas baigi vēlu beidzās.
08.07.
Ar grupu sākām taisīt bildes pixilation animation, paralēli vedu grāmatvedību ar naudām un atmaksu. (Nu, jūs taču zināt video Her Morning Elegance. Tas ir pixilation).
Vakarā atkal internation evening iekš Em Pub Latvijai, Gruzijai un Ukrainai. Visādas problēmas atkal bija ar projektoriem, improvizējām un nolēmām, ka dzert sāksim tikai pēc savas prezentācijas. Baigi feini vispār sanāca atkal, tā lieki neko negatavojot un nestresojot. Radoši var atrisināt pilnīgi visu.
Gruzija visiem grupu līderiem uzdāvināja tādus māla ragus, no kuriem dzert. Pēcāk man Arnolds viņu pilnu pielēja ar ukraiņu vodku, un tad ik pa brīdim pienāca pie manis klāt un apvaicājos, kā jūtos. Tālāk sekoja vēl cits bārs, kur beidzot varēja padejot pa ļoti lipīgu grīdu. Šeit 3 vai 4 šnabja šoti maksāja ~ 1.8 Ls. Kas tā par cenu, ne? Man vakars nebija tik smags, kā tas bija citiem. Viena franzūciete pārvērtēja savus spēkus ar vodku un tāpēc palīdzēju viņai pārvietoties.
09.07.
Pa dienu atkal strādājam pie animācijām, detaļām, paguļam mazliet. Mūsu diena vadīt enerdžaizerus, bet tā kā visi bija burtiski pamiruši pēc vakardienas hangover, tad enerdžaizeri arī izpalika.
Vakarā brīvais vakars, kuru izlēmām pavadīt atkal turpat viesnīcā uz balkona. Tāds mierīgs, mierīgs vakars, ar ģitāru un vien pāris aliem.
10.07.
Ekskursija pa pazemes tuneļiem. Šis gan bija relaksējoši vēsi un forši. Visādi citādi - joprojām animācija. Ziniet, baigi grūti runāt ar poli no manas grupas, kurš nerunā angliski. Es uzdodu jautājumu angliski, viņš dažreiz pat saprot, bet atbild tāpat poliski. Bet nu labi. Strādāt ar manu grupu bija baigais izaicinājums un pārbaudījumus.
Vakarā Polijas internacionālais vakars. Viņš notika ārpus pilsētas, tādā kā autentiskā seno laiku sētā. Ak jel,tur bija lavandas lauks! Ēdām, cepām desiņas un dārzeņus, runājāmies, dejojām polonēzi un dzērām Žubrowku - vodku, kas nav caurspīdīga, bet tādā zaļganā tonī un ar zāles stiebru iekšā.
Pēc tam atkal pārcēlāmies uz Em Pub, kur iekustinājām vakaru atkal līdz sešiem rītā. Man pirmo reizi mūžā bija situācija, kad bārmenis mums uzsauc šotus. Un ne jau tur parastos kaut kādus šnabjus, bet gan degošos B-52. Un piedevām ne jau tikai vienu, bet vairākus. Jāsaka, ka arī poļi paši nesaprata, kāpēc viņi veic šādu žestu, jo parasti tā nedarot. Vien noteica, ka mēs laikam viņiem patīkot. Pēc tam ar savu poli aizgājām pastaigā, un sāka līt lietus, un aī... tas bija skaisti, skaisti. Ā, jā, hahah. Un telefonā man vēl saglabājušās īsziņas no Ievas, kura palika vēl mazliet bārā. Tādas nedrīkst dzēst tik ātri.
11.07.
Pēdējā diena, pēdējie darbi ar filmiņām jāsasteidz, Armēnija jau aizbrauca, jo vīza vairs nebija spēkā. Tas nozīmēja, ka filma praktiski jāpabeidz man un Šimonam, kurš nerunā angliski.
Vakarā atvadu ballīte un visu filmiņu skatīšanās. Es savējo negribēju redzēt, jo viņa ir tik...vienkārša un nekas tur nav skaidrs, plus mana seja pāri visam. Un es nemaz neesmu sajūsmā par ideju likt animācijas bukfeisā un jūtūb, bet ko nu. Mums titri ir tie skaistākie filmā.
Pārtijs ļoti tāds... bez ballītes garšas gaisā. Tādas jaušamas skumjas un nopietnums. Gruzija atvadījās, jo brauca vienos naktī prom. Bet tad man viss bija ok iekšēji, iespējams, tāpēc, ka ar Gruziju man nesanāca tik daudz komunicēties. Bet kaut kad krieni vēlāk vakarā man pienāca Arnolds (LV) un pavaicāja - nu, kā jūties? Es pazaudēju savu pokerface un izgāju ārā no Em Pub raudādama. Lūk. Šo es negaidīju. Tam vispār nebija nekāds loģisks pamatojums, jo neba es baigais sabiedrības zvērs būtu bijusi, ka citiem pietrūktu. Nekas. Bet varbūt tiešām tam nav jābūt nekam loģiskam. Tās ir sajūtas. Arnolds parādīja sevi no labās puses.
Nomierinājos un aizgāju ballēties tālāk. Beigās uz viesnīcas balkona palikām trīs - es, Ieva un Artūrs (Polija) - un tukšojām pudeles, kad sagribējās ēst, tāpēc sapakojušies ar dzeramo un glāzi gājām uz Statoil pēc Kabanas desiņas. Statoil nebija, tāpēc izlēmām iet uz nākamo benzīntanku, kurš bija, kā izrādās, ārpus pilsētas. Sanāca kādi 7km un viesnīcā atgriezāmies tieši uz to laiku, kad bija sarunāts atvadīties no visiem un doties prom un staciju. Kaut kur tātad iesākās arī 12.07.
Ar meitenēm turpinājām dzert arī vilcienā. Un Poznaņā.
Tāda bija mana apmaiņa. Man joprojām mēdz piedēvēt Lietuvu, latviešu biedri kaitinot sauca par Madeiru, tādēļ vēlāk citi bija pārliecināti, ka mani tā tiešām sauc. Taču mirklis, kad Mikus pienāca klāt un pateica, ka esmu labākais līderis, kāds viņam bijis,un kad visa grupa tevi apkampj, ir fantastisks! Manas kājas ir vienos zilumos kā tādam bezpajumtniekam un žoklis arī joprojām sāp, ko nespēju izskaidrot, ja nu vienīgi ar gudrības zobiem. Apmaiņas pēdējās divas dienas es patstāvīgi meklēju plānus, kā palikt vēl dažas dienas ilgāk. Atvadoties palikām pie tā, ka uzturēsim kontaktus un varbūt pat brauksim ciemos. Mājās braucām vienā autobusā ar lietuvietēm un mūsu "bosu", kura arī brauca tieši no citas apmaiņas. Un viņa izteica iespēju, ka nākamo reizi varētu mūs sūtīt uz Maķedoniju. Bet tad mēs ņemam poļus līdzi.
Man ļoti, ļoti patika. Es neatceros, kad pēdējo reizi bija viena liela ballīte nedēļas garumā. Un pirmajās dienās mājās tik daudz kas tomēr pietrūkst.
Esmu uzrakstījusi 3 A4 lapas un pateikusi patiesībā tik ļoti maz.
Esmu pilna, bet tik tukša.
Dalībieki: no katras valsts pa 5 dalībniekiem
Mērķis: uztaisīt animāciju filmiņas par stereotipiem un to laušanu
Laiks: 04.07.-12.07.
Vieta: Gloguva, Polija
Ceļojums sākās vēl braucot uz Rīgu vilcienā, un domājot par lietām, kuras esi atstājis mājās, un attiecīgi kam tad arī sekoja pēcāka skraidīšana pa veikaliem un lietu iegāde. Kad beigās bankomāts apēda manu piecīti, nodomāju, cik lielisks sākums apmaiņai, un sāku klunkurēt uz autoostu.
Mana latviešu grupa nebija tik draņķīga kā man likās pirms izbraukšanas. Pirms izbraukšanas es atminos sevi sakām vārdus, ka jo mazāk ar viņiem sanāks pavadīt laiku, jo labāk. Viņi mani nokaitināja ar savu attieksmi, nepunktualitāti un sajūtu, ka es esmu vienīgā ieinteresētā programmā. Taču kaut kur tas viss pazuda, mūri nobruka un barjeras appplūda.
Turpceļš baigi labais, autobuss, protams, nav domāts gulēšanai, vilciens pirmais vēss, taču visādi citādi nokļūšana bez problēmām. Un šoreiz man par godu nebija vairs dzelzceļa rekonstrukcijas darbi arī pēdējā posmā Lešno-Gloguva, kas aiztaupīja nevajadzīgus kreņķus.
Tālāk jāņem talkā palīglīdzekļi, respektīvi, apmaiņas schedule, citādāk ir grūti atcerēties visu, visu, jo desmit dienas liekās kā viena diena, it sevišķi, ja gulēt ej sešos no rīta, bet celies jau astoņos. Tad nu, tā, katrai dienai pa vismaz mazam teikumam. Vispār, es sāku rakstīt un sapratu, ka es nespēju atdalīt dienas, kad kas notika. Tāpēc labāk tomēr nedalīšu strikti pa dienām, bet gan tā aptuveni.
04.07 Arrival
Atbraucām, iečekojāmies viesnīcā, nometām mantas un gājām pielikt kuņģus pilnus un tad uz Em Pub ballēties līdz rītam. Es gan tā mazliet mazāk, bet abas latviešu meitenes tā pa riktīgo svinēja un sapazinās. Istabiņu dalīju ar lietuviešu līderi, blakus bija ukraiņu līdere un meitene no poļu organizācijas. Dušu un tualeti dalījām ar puišiem. Pārējiem latvieši daudz maz bija vienās istabās iedalīti.
05.07.
Visādi team building uzdevumi un citas rotaļas, bet vakara nagla - internation evening, kur savas valstis prezentē Armēnija, Francija un Lietuva. Vakars nenotiek Szansa (Iespēja), jo tur nedrīkst lietot alkoholiskus dzērienus, tāpēc darbība bija pārcelta uz kādu neformālu bāru Vecpilsētā. Francūžiem bija tiiiiik daudz vīns atvests līdzi, arī mazliet alus, sidrs un Pastis jeb anīss. Pēc tā visa pagaršošanas jau vien paliek iesārti vaidziņi.
Uzvarēju lietuviešu basketbolā, jēj.
Nu jā. Latviešu meitenes bija sagurušas no iepriekšējās nakts, tāpēc gāja uz viesnīcu, kamēr es izvēlējos palikt un ballēties tālāk. Tad latviešu grupai savā starpā izveidojās sakāmais "Ok, šovakar ir tava kārta ballēties līdz rītam", jo pirmajā dienā ballējās Ieva un Margo, otrajā es, tad teicu, ka nākamajā ir noteikti jāpriecājās puišiem.
Aizgājām līdz viesnīcai, pa ceļam ieejot Statoil un nopērkot vēl alu (viņiem pārdod 24/7). Palikām trīs - es, Barteks (Polija) un Līna (Lietuva). Runājāmies pie aizslēgtā viesnīcas žoga un nonāca lejā vēl daži poļi to skaitā Artūrs. Lai nebūtu jāiet apkārt žogam, protams, rāpāmies pāri. Un uz savām kājām es joprojām varu izskaitīt, cik reizes tas tika darīts, jo pēc tam ar Barteku abi aizgājām vēl pēc pāris alus pudelēm un pa ceļam satikām mazu, jauku sunīti. Man nekad mūžā nav bijuši TĀDI zilumi, un tas, kas bija pēc Līgošanas ir nulle salīdzinājumā ar šiem. Bet vismaz mani mierina fakts, ka zilumi ir laikam visiem, kas toreiz rāpās pāri tam žogam. Negribēju modināt savu istabas biedreni, tāpēc ar poli aizgājām gulēt 2. stāva dīvāniņā, kur bija briesmīgi auksti, un beigās tāpat viņš piecēla savus poļus no miega un Artūrs padalījās ar savu gultu.
06.07.
Pa dienu visādi workšopi, vakarā jāprezentē savas organizācijas, biedrības, kuras pārstāvam un kuras mūs te sūtīja. Latvieši vienīgie nav brīvprātīgie un mums īsti nav tādas organizāzijas, tāpēc domāju, ka viss, ko varu pateikt, ir pusotrs teikums par organizācijas mērķiem un viss. Taču laika gaitā mums radās joks, kuru izlēmām pārvērst par savu prezentāciju. Un tā radās Fantastic 5 - katrs unikāls, katram sava spēja. Labākā prezentācija tovakar. Un šis joks gāja cauri visai, visai apmaiņai.
Pēc tam ballēšanās Em Pub. Līdz rītam, protams. Pa dienu vēl joka pēc pavaicāju - kas notiek, ja man poļu polija izraksta sodu, vai viņi to kaut kādi dara zināmu Latvijas policijai? Haha, un tieši tajā vakarā, kad bijām tāds palielāks bariņš, kas dzēra savas dziras bērnu rotaļu laukumā aptuveni četros no rīta, atbrauca policija. Bet viss ok, čill. Atkal vakars ar poli. Vispār varbūt šis atgadījums ar policiju bija 5. nevis 6. datumā, bet nu nav svarīgi.
07.07.
Sākās animāciju workšopi, sadalīšana internacionālās grupās un ideju ģenerēšana. Man kārtējo reizi veicās un grupā iedalās trīs cilvēki no 6, ieskaitot mani, kuri prot runāt angļu valodā. Dienas beigās man radās ideja - kāpēc gan es neizmantoju google translator?
Kaspers (animāciju workšopu vadītājs) visu nedēļu par mani smējās un kaitināja un viņam mana darbošanās ar google translator joprojām šķita smieklīga. Man smieklīgi bija tikai pirmās divas dienas. Tālāk sāka palikt vienalga.
Laikam vienīgais vakars, kurā miegam sanāca gandrīz 7 stundas, jo vakarā bija filmu vakars, kas baigi vēlu beidzās.
08.07.
Ar grupu sākām taisīt bildes pixilation animation, paralēli vedu grāmatvedību ar naudām un atmaksu. (Nu, jūs taču zināt video Her Morning Elegance. Tas ir pixilation).
Vakarā atkal internation evening iekš Em Pub Latvijai, Gruzijai un Ukrainai. Visādas problēmas atkal bija ar projektoriem, improvizējām un nolēmām, ka dzert sāksim tikai pēc savas prezentācijas. Baigi feini vispār sanāca atkal, tā lieki neko negatavojot un nestresojot. Radoši var atrisināt pilnīgi visu.
Gruzija visiem grupu līderiem uzdāvināja tādus māla ragus, no kuriem dzert. Pēcāk man Arnolds viņu pilnu pielēja ar ukraiņu vodku, un tad ik pa brīdim pienāca pie manis klāt un apvaicājos, kā jūtos. Tālāk sekoja vēl cits bārs, kur beidzot varēja padejot pa ļoti lipīgu grīdu. Šeit 3 vai 4 šnabja šoti maksāja ~ 1.8 Ls. Kas tā par cenu, ne? Man vakars nebija tik smags, kā tas bija citiem. Viena franzūciete pārvērtēja savus spēkus ar vodku un tāpēc palīdzēju viņai pārvietoties.
09.07.
Pa dienu atkal strādājam pie animācijām, detaļām, paguļam mazliet. Mūsu diena vadīt enerdžaizerus, bet tā kā visi bija burtiski pamiruši pēc vakardienas hangover, tad enerdžaizeri arī izpalika.
Vakarā brīvais vakars, kuru izlēmām pavadīt atkal turpat viesnīcā uz balkona. Tāds mierīgs, mierīgs vakars, ar ģitāru un vien pāris aliem.
10.07.
Ekskursija pa pazemes tuneļiem. Šis gan bija relaksējoši vēsi un forši. Visādi citādi - joprojām animācija. Ziniet, baigi grūti runāt ar poli no manas grupas, kurš nerunā angliski. Es uzdodu jautājumu angliski, viņš dažreiz pat saprot, bet atbild tāpat poliski. Bet nu labi. Strādāt ar manu grupu bija baigais izaicinājums un pārbaudījumus.
Vakarā Polijas internacionālais vakars. Viņš notika ārpus pilsētas, tādā kā autentiskā seno laiku sētā. Ak jel,tur bija lavandas lauks! Ēdām, cepām desiņas un dārzeņus, runājāmies, dejojām polonēzi un dzērām Žubrowku - vodku, kas nav caurspīdīga, bet tādā zaļganā tonī un ar zāles stiebru iekšā.
Pēc tam atkal pārcēlāmies uz Em Pub, kur iekustinājām vakaru atkal līdz sešiem rītā. Man pirmo reizi mūžā bija situācija, kad bārmenis mums uzsauc šotus. Un ne jau tur parastos kaut kādus šnabjus, bet gan degošos B-52. Un piedevām ne jau tikai vienu, bet vairākus. Jāsaka, ka arī poļi paši nesaprata, kāpēc viņi veic šādu žestu, jo parasti tā nedarot. Vien noteica, ka mēs laikam viņiem patīkot. Pēc tam ar savu poli aizgājām pastaigā, un sāka līt lietus, un aī... tas bija skaisti, skaisti. Ā, jā, hahah. Un telefonā man vēl saglabājušās īsziņas no Ievas, kura palika vēl mazliet bārā. Tādas nedrīkst dzēst tik ātri.
11.07.
Pēdējā diena, pēdējie darbi ar filmiņām jāsasteidz, Armēnija jau aizbrauca, jo vīza vairs nebija spēkā. Tas nozīmēja, ka filma praktiski jāpabeidz man un Šimonam, kurš nerunā angliski.
Vakarā atvadu ballīte un visu filmiņu skatīšanās. Es savējo negribēju redzēt, jo viņa ir tik...vienkārša un nekas tur nav skaidrs, plus mana seja pāri visam. Un es nemaz neesmu sajūsmā par ideju likt animācijas bukfeisā un jūtūb, bet ko nu. Mums titri ir tie skaistākie filmā.
Pārtijs ļoti tāds... bez ballītes garšas gaisā. Tādas jaušamas skumjas un nopietnums. Gruzija atvadījās, jo brauca vienos naktī prom. Bet tad man viss bija ok iekšēji, iespējams, tāpēc, ka ar Gruziju man nesanāca tik daudz komunicēties. Bet kaut kad krieni vēlāk vakarā man pienāca Arnolds (LV) un pavaicāja - nu, kā jūties? Es pazaudēju savu pokerface un izgāju ārā no Em Pub raudādama. Lūk. Šo es negaidīju. Tam vispār nebija nekāds loģisks pamatojums, jo neba es baigais sabiedrības zvērs būtu bijusi, ka citiem pietrūktu. Nekas. Bet varbūt tiešām tam nav jābūt nekam loģiskam. Tās ir sajūtas. Arnolds parādīja sevi no labās puses.
Nomierinājos un aizgāju ballēties tālāk. Beigās uz viesnīcas balkona palikām trīs - es, Ieva un Artūrs (Polija) - un tukšojām pudeles, kad sagribējās ēst, tāpēc sapakojušies ar dzeramo un glāzi gājām uz Statoil pēc Kabanas desiņas. Statoil nebija, tāpēc izlēmām iet uz nākamo benzīntanku, kurš bija, kā izrādās, ārpus pilsētas. Sanāca kādi 7km un viesnīcā atgriezāmies tieši uz to laiku, kad bija sarunāts atvadīties no visiem un doties prom un staciju. Kaut kur tātad iesākās arī 12.07.
Ar meitenēm turpinājām dzert arī vilcienā. Un Poznaņā.
Tāda bija mana apmaiņa. Man joprojām mēdz piedēvēt Lietuvu, latviešu biedri kaitinot sauca par Madeiru, tādēļ vēlāk citi bija pārliecināti, ka mani tā tiešām sauc. Taču mirklis, kad Mikus pienāca klāt un pateica, ka esmu labākais līderis, kāds viņam bijis,un kad visa grupa tevi apkampj, ir fantastisks! Manas kājas ir vienos zilumos kā tādam bezpajumtniekam un žoklis arī joprojām sāp, ko nespēju izskaidrot, ja nu vienīgi ar gudrības zobiem. Apmaiņas pēdējās divas dienas es patstāvīgi meklēju plānus, kā palikt vēl dažas dienas ilgāk. Atvadoties palikām pie tā, ka uzturēsim kontaktus un varbūt pat brauksim ciemos. Mājās braucām vienā autobusā ar lietuvietēm un mūsu "bosu", kura arī brauca tieši no citas apmaiņas. Un viņa izteica iespēju, ka nākamo reizi varētu mūs sūtīt uz Maķedoniju. Bet tad mēs ņemam poļus līdzi.
Man ļoti, ļoti patika. Es neatceros, kad pēdējo reizi bija viena liela ballīte nedēļas garumā. Un pirmajās dienās mājās tik daudz kas tomēr pietrūkst.
Esmu uzrakstījusi 3 A4 lapas un pateikusi patiesībā tik ļoti maz.
Esmu pilna, bet tik tukša.
piesēst