Tā Daiga taču nav normāla. Viņa atkal no rīta mani pamodināja, zvanot un prasot visādas stulbas lietas, vai eksāmens obligāti trešdien jārakstot. Es saprastu, ja viņa būtu čalis, kurš zvana un mani pamodina, tad būtu citādāk. Lai gan es apšaubu, ka čaļi zvanītu, lai prasītu par eksāmeniem.

Uzsāku sarunu ar vecākiem (atbild mamma pārsvarā):
- Nu, ko jūs darīsiet Jāņos?
- Strādāsim. Nu. Vai atpūtīsimies. Gaļu nopirksim un tā kā parasti jau. Tu?
- Es domāju, ka būšu mājās.
- Kāpēc?!
- Haha, nevar, ja?
- Nē, nu, es vienkārši neticu, ka būsi mājās. Tas ir tāpat kā ar kojām un visām citām reizēm, kad nezini, bet mājās tāpat neesi.
- Bet tagad man ir tikai viens variants, un tur sanāk gandrīz kā vienai braukt. Tāpēc tagad saku, ka vairāk man liekās, ka palikšu mājās, kā būšu prom.
- Jā. Vajag kompāniju. Nu. Bet tu, ja gribēsi, atradīši, kur svinēt arī pēdējā momentā stundas laikā. Un nesaprotu, ziemā varēji braukt naktīs vārtīties pa sniegu, bet tagad Jāņus nav kur svinēt?

Nē, tas, ka manā vienīgajā Jāņu svinēšanas pasākumā izrādās varētu būt kopskaitā vismaz 4 mani bijušie klasesbiedri, tas liek domāt, ka Jāņos mājās tomēr nebūšu. Un tā kā tas ir Tukumā, ideāli vēl būtu, ja sagadītos satikt KK. vilcienā. Bet tas jau nu laikam būtu par daudz, tāāāda sagadīšanās.