Man nelikās, ka es par to vispār domāšu. Un pirmo dienu tiešām arī nedomāju, jo tad es prātoju par savu raustīšanos. Respektīvi, attopos pēkšņi pus soli no kaut kā interesanta, sauksim to tā , kad es izsveru iemeslus, kāpēc tas cilvēks nevarētu būt īstais, un sāku sevi pārliecināt par to. Par spīti tam, ka mīļums, siltums un uzmanība, ko otrs var dot, ir tas, pēc kā esi dzinies. Tas ir tik absurdi!
Otrajā dienā vairs tik labi nesanāk argumentēt prātu. Un ir tie iemesli "pret" joprojām, ir. Tikai otrajā dienā tie neliekās vairs tik...kategoriski? Šodien ir ceturtā diena. Un, ak vai, cik relatīvi daudz manas domas aizķerās pie viņa, patinot atpakaļ ceturtdienu jeb drīzāk jau tā bija piektdiena, vai izspēlējot dažādus dumjus scenārijus. Ejot ārā no fakultātes pazibinu acis, vai šis kaut kur neiet garām. Es vienkārši zinu, cik reti saskrienamies un nu nevar zināt, kad nejauši saskriesimies nākamo reizi. Viņš tad zināja, ka kojās būšu vēl trīs ar pusi stundas, un acīmredzot izlēma laiku netērēt un izmantot situāciju. Un dzēru es, ne viņš.
Tikai nedrīkst aizmirst, ka esmu māsters pārprašanā. Bet ir vēss prāts, jo saprotu, ka tam, kas manā galvā, ne vienmēr ir kāds sakars ar realitāti.