No 26.-29.bija man tas ar stresu gaidītais preparatory visit. Un, ārprāts, cik tas bija labi!
Sākšu ar nokļūšanu turp. Pirms izbraukšanas man vēl Rīgā bija jānokārto darīšanas ar varbūtību teoriju un angļu valodu, un tad pa taisno uz autoostu. Jāā, šoferītis bija tīri cērtams. Tā kā mana sēdvieta bija iegādāta pašā priekšā, es kaut kā nejauši ik pa brīdim attapos skatoties tajā šoferīša spogulī, kas ir ejai pa vidu. Un tad katru reizi, kad tiešām nejauši un negaidīti acu skati krustojās tajā spogulī ar autobusa vadītāju, novērsos aši un sakaunējos. Nu, jūs jau ziniet šādas situācijas, es domāju.
Cērtamais šoferītis izmeta Kauņā, kur lika pārsēsties citā busā, kuru vadīja lietuviešu ekipāža un tur nebija forši. Es jau saprotu, ka nav īsti labi svešā baznīcā savu sprediķi lasīt, tāpēc es noturējos neaizrādot tiem šoferiem, ka arī es gribu gulēt un man ne visai patīk, ka man virsū nolaiž to atzveltni. Lai kā arī nebūtu, pirms sešiem rītā jau biju Varšavā, no kurienes tad principā sākās mans lielākais pārbaudījums tikt galā ar tiem vilcieniem un pārsēšanos.
Varšavā man uzradās divi draugi. Tādi iereibuši gan. Viens bija no Afganistānas atbraucis, vispār nesaprata laikam angļu valodu un tikai visu laiku muļķīgi smējās, kamēr otrs gan bija spējīgs veidot kādu dialogu. Varšava-Poznaņa vilcienā iepazinos ar poļu 3.kursa fiziķi, un tas notika tikai un vienīgi tāpēc, ka es mācījos diferenciālvienādojumus. Gribēja manu e-pastu. Iedevu arī.
Starp Poznaņa-Lešno un Lešno-Gloguva vilcieniem bija starpā nepilnas 20minūtes, kuru laikā jāatrod vajadzīgais perons. Piegāju pie viena puiša un vaicāju, vai esmu uz pareizā perona. Izrādījās, ka viņš brauc uz tieši to pašu pilsētu un teica, ka tic tam, ka vilciens atbrauks un būs. Uz perona atrodās kopā kādi 10 cilvēki un gaida to draņka vilcienu. Interesanti sāk kļūt mirklī, kad saprot, ka vilciens visdrīzāk neatbrauks. Puisis laipni teica, lai "turos ar viņiem [viņš brauca kopā ar vēl 2 puišiem un vienu nedaudz vecāku sievieti], un es nonākšu Gloguvā". Tā kā man bija sarunāts, ka poliete no organizētājorganizācijas mani savākts Gloguvas stacijā, izdomāju, ka jāpiezvana un jāapskaidro situācija, ka kavēšu. Uuun attiecīgi pēc maza brītiņa es jau sabijusies vērsos pie čaļa ar tekstu "Ok. I have another problem. My phone is blocked and I can't phone." Well, I didn't see this coming.
Čalis teica, ka palīdzēs un ja vajadzēs tad atradīs un aizvedīs uz turieni, kur vajadzēs. Gaidot autobusu iedevu viņam poļu organizatores Natālijas nummuru. Un, hahaha, un izrādījās - viņš viņu pazīst. Mācījušies vienu klasi augstāk, taču viņš nestādījās priekšā, jo nebija pārliecināts, ka Natālija viņu atcerās. Nu, kur tā var sagadīties, ne?!
Aī, es nonācu galā. Čalis mani aizveda uz norunāto vietu un sagaidīja kamēr mani savāc. Kaut ko baigi daudz runāja poļu valodā, es tikmēr jutos vienkārši laimīga, kusu un mulķīgi smaidīju, kad uz mani paskatījās tā labvēlīgi un stāstīja tālāk poliski.
Pēc tam gājām sagaidīt meiteni no Ukrainas, bet tikmēr parunājos ar Remī (arī no tās poļu organizācijas);
- Hey, Madara! What did you tell to that guy? He said " She came to me looking for some help (..) And there she was standing - like my little angel"
- Ēē... Oh, my.
- You didn't understand what we were talking about?
- No, not really.
Ar Remī jau runājām, ka tā ir vispareizākā stratēģija - pēc palīdzības vērsties pie pretējā dzimuma pārstāvjiem. Tā sanāk visautsaucīgāk. Un es principā visu ceļu pieturējos pie šīs stratēģijas.
Apmaiņā piedalīsies Lietuva, Ukraina, Armēnija, Polija, Gruzija, Francija un Latvija. Baaigi forši. Es sākumā apmulsu no francūža sasveicināšanās. Bet, ziniet, francūži taču! Ai, viņš vispār ir baigais eksemplārs, kurš pārzina ~10 valodas, abi vecāki ir poļi, bet pats ir dzimis Francijā. Gruzija šoreiz nebija. No Polijas bija puisis, kurš man otrajā vakarā izmaksāja Žuviec alu. Armēnijas līderis arī bija puisis, kuram bērnībā ir bijis negadījums un tāpēc vienai rokai nav plauksta, bet kad parunājos vairāk, tā sakarīgi vispār. Un Lietuvu arī pārstāvēja puisis. Viņam ir maģists psiholoģijā. Ar ukrainieti dalījām istabiņu un viņa ir šausmīgi tāda izpalīdzīga un jauka.
Pirmajā vakarā man vakariņās bija alus, jo man alu atnesa pirmo un tikai tad grieķu salātus. Pēc vakariņām sekoja maza pastaiga pa pilsētu un vēl pāris alus kausi. Kopā ar ukrainieti nospērām alus paliktņus, jo viņi tiešām bija neredzēti tādi un skaisti.
Otrajā dienā bija visa plāna pārrunāša un precizēšana, papīru rakstīšana. Un vakars, protams. Vakarā aizveda ēst uz citu vietu un Rūdolfs no Armēnijas bija atvedis ciema kukuli - armēņu konjaku. Es nezinu kā, bet es izdzēru visu glāzi, cik man ielēja (uz 5 cilvēkiem pudele) un viņš tiešām tik traki nekoda rīkli un tā eleganti vispār. Un tad jau vispār vakars tikai sākās. Natālija izvadāja pa dažādām vietām, arī tādām, kurās aizliegts iet, pastāstīja vēsturi. Un tad atkal alus. Kaut kā sanāca tā, ka beigās palikām vien trīs - es, Natālija un Ludoviks (Francija). Mēs gribējām iet uz disko un izpriecāties, bet beigās mēs nonācām kaut kādā citā iestādē, kur izgājām pagalmā, dzērām alu un daudz un vienkārši runājāmies (arī) daudz un dikti (un tas bija forši), līdz brīdim, kad Natālijai uzradās pielūdzējs un pieņēmam lēmumu iet prom. Tas bija ap ~ 4 rītā.
No rīta es aizgulējos, tāpēc somas sakrāmēju un sataisījos apmēram desmit minūtēs. Ā, par mājupceļu. Es tikai iesēdos nepareizajā vilcienā, ekspresī. Virziena pareizais, tikai tas bija Berlīnes ekspresis par kuru tad es arī dabūju maksāt visai "ekspresīgu" summiņu. Tajā vilcienā pretī sēdēja kkāds smīņājošs turks, toties blakus bija normāls čalis, kurš man palīdzēta komunicēt ar biļešu kontroli, kas prot tikai poliski.
Es taču pirmo reizi lidoju ar lidmašīnu! Tāda maaaziņa mazītiņa. Bet bija mākoņi, bija saule un bija ļoti skaisti.
Kad atgriezos mājās, viens no pirmajiem teikumiem, ko pateicu bija - nu, tā. Es tiku ar visu šito galā, tagad es gribēšu tā darīt vēl. Biju tik lielā sajūsmā, ka mamma prasīja, vai nedomāju pārcelties tur dzīvot. Es apsveru iespēju pēc mēneša braucot atpakaļ izvēlēties citu maršrutu, lai interesantāk un nesanāk braukt pa jau zināmām vietām.
Man dažādu apstākļu, iemeslu, lietu dēļ sāk ļoti iepatikties Polija. Jeb vai drīzāk visāda šāda veida padarīšana.
Sākšu ar nokļūšanu turp. Pirms izbraukšanas man vēl Rīgā bija jānokārto darīšanas ar varbūtību teoriju un angļu valodu, un tad pa taisno uz autoostu. Jāā, šoferītis bija tīri cērtams. Tā kā mana sēdvieta bija iegādāta pašā priekšā, es kaut kā nejauši ik pa brīdim attapos skatoties tajā šoferīša spogulī, kas ir ejai pa vidu. Un tad katru reizi, kad tiešām nejauši un negaidīti acu skati krustojās tajā spogulī ar autobusa vadītāju, novērsos aši un sakaunējos. Nu, jūs jau ziniet šādas situācijas, es domāju.
Cērtamais šoferītis izmeta Kauņā, kur lika pārsēsties citā busā, kuru vadīja lietuviešu ekipāža un tur nebija forši. Es jau saprotu, ka nav īsti labi svešā baznīcā savu sprediķi lasīt, tāpēc es noturējos neaizrādot tiem šoferiem, ka arī es gribu gulēt un man ne visai patīk, ka man virsū nolaiž to atzveltni. Lai kā arī nebūtu, pirms sešiem rītā jau biju Varšavā, no kurienes tad principā sākās mans lielākais pārbaudījums tikt galā ar tiem vilcieniem un pārsēšanos.
Varšavā man uzradās divi draugi. Tādi iereibuši gan. Viens bija no Afganistānas atbraucis, vispār nesaprata laikam angļu valodu un tikai visu laiku muļķīgi smējās, kamēr otrs gan bija spējīgs veidot kādu dialogu. Varšava-Poznaņa vilcienā iepazinos ar poļu 3.kursa fiziķi, un tas notika tikai un vienīgi tāpēc, ka es mācījos diferenciālvienādojumus. Gribēja manu e-pastu. Iedevu arī.
Starp Poznaņa-Lešno un Lešno-Gloguva vilcieniem bija starpā nepilnas 20minūtes, kuru laikā jāatrod vajadzīgais perons. Piegāju pie viena puiša un vaicāju, vai esmu uz pareizā perona. Izrādījās, ka viņš brauc uz tieši to pašu pilsētu un teica, ka tic tam, ka vilciens atbrauks un būs. Uz perona atrodās kopā kādi 10 cilvēki un gaida to draņka vilcienu. Interesanti sāk kļūt mirklī, kad saprot, ka vilciens visdrīzāk neatbrauks. Puisis laipni teica, lai "turos ar viņiem [viņš brauca kopā ar vēl 2 puišiem un vienu nedaudz vecāku sievieti], un es nonākšu Gloguvā". Tā kā man bija sarunāts, ka poliete no organizētājorganizācijas mani savākts Gloguvas stacijā, izdomāju, ka jāpiezvana un jāapskaidro situācija, ka kavēšu. Uuun attiecīgi pēc maza brītiņa es jau sabijusies vērsos pie čaļa ar tekstu "Ok. I have another problem. My phone is blocked and I can't phone." Well, I didn't see this coming.
Čalis teica, ka palīdzēs un ja vajadzēs tad atradīs un aizvedīs uz turieni, kur vajadzēs. Gaidot autobusu iedevu viņam poļu organizatores Natālijas nummuru. Un, hahaha, un izrādījās - viņš viņu pazīst. Mācījušies vienu klasi augstāk, taču viņš nestādījās priekšā, jo nebija pārliecināts, ka Natālija viņu atcerās. Nu, kur tā var sagadīties, ne?!
Aī, es nonācu galā. Čalis mani aizveda uz norunāto vietu un sagaidīja kamēr mani savāc. Kaut ko baigi daudz runāja poļu valodā, es tikmēr jutos vienkārši laimīga, kusu un mulķīgi smaidīju, kad uz mani paskatījās tā labvēlīgi un stāstīja tālāk poliski.
Pēc tam gājām sagaidīt meiteni no Ukrainas, bet tikmēr parunājos ar Remī (arī no tās poļu organizācijas);
- Hey, Madara! What did you tell to that guy? He said " She came to me looking for some help (..) And there she was standing - like my little angel"
- Ēē... Oh, my.
- You didn't understand what we were talking about?
- No, not really.
Ar Remī jau runājām, ka tā ir vispareizākā stratēģija - pēc palīdzības vērsties pie pretējā dzimuma pārstāvjiem. Tā sanāk visautsaucīgāk. Un es principā visu ceļu pieturējos pie šīs stratēģijas.
Apmaiņā piedalīsies Lietuva, Ukraina, Armēnija, Polija, Gruzija, Francija un Latvija. Baaigi forši. Es sākumā apmulsu no francūža sasveicināšanās. Bet, ziniet, francūži taču! Ai, viņš vispār ir baigais eksemplārs, kurš pārzina ~10 valodas, abi vecāki ir poļi, bet pats ir dzimis Francijā. Gruzija šoreiz nebija. No Polijas bija puisis, kurš man otrajā vakarā izmaksāja Žuviec alu. Armēnijas līderis arī bija puisis, kuram bērnībā ir bijis negadījums un tāpēc vienai rokai nav plauksta, bet kad parunājos vairāk, tā sakarīgi vispār. Un Lietuvu arī pārstāvēja puisis. Viņam ir maģists psiholoģijā. Ar ukrainieti dalījām istabiņu un viņa ir šausmīgi tāda izpalīdzīga un jauka.
Pirmajā vakarā man vakariņās bija alus, jo man alu atnesa pirmo un tikai tad grieķu salātus. Pēc vakariņām sekoja maza pastaiga pa pilsētu un vēl pāris alus kausi. Kopā ar ukrainieti nospērām alus paliktņus, jo viņi tiešām bija neredzēti tādi un skaisti.
Otrajā dienā bija visa plāna pārrunāša un precizēšana, papīru rakstīšana. Un vakars, protams. Vakarā aizveda ēst uz citu vietu un Rūdolfs no Armēnijas bija atvedis ciema kukuli - armēņu konjaku. Es nezinu kā, bet es izdzēru visu glāzi, cik man ielēja (uz 5 cilvēkiem pudele) un viņš tiešām tik traki nekoda rīkli un tā eleganti vispār. Un tad jau vispār vakars tikai sākās. Natālija izvadāja pa dažādām vietām, arī tādām, kurās aizliegts iet, pastāstīja vēsturi. Un tad atkal alus. Kaut kā sanāca tā, ka beigās palikām vien trīs - es, Natālija un Ludoviks (Francija). Mēs gribējām iet uz disko un izpriecāties, bet beigās mēs nonācām kaut kādā citā iestādē, kur izgājām pagalmā, dzērām alu un daudz un vienkārši runājāmies (arī) daudz un dikti (un tas bija forši), līdz brīdim, kad Natālijai uzradās pielūdzējs un pieņēmam lēmumu iet prom. Tas bija ap ~ 4 rītā.
No rīta es aizgulējos, tāpēc somas sakrāmēju un sataisījos apmēram desmit minūtēs. Ā, par mājupceļu. Es tikai iesēdos nepareizajā vilcienā, ekspresī. Virziena pareizais, tikai tas bija Berlīnes ekspresis par kuru tad es arī dabūju maksāt visai "ekspresīgu" summiņu. Tajā vilcienā pretī sēdēja kkāds smīņājošs turks, toties blakus bija normāls čalis, kurš man palīdzēta komunicēt ar biļešu kontroli, kas prot tikai poliski.
Es taču pirmo reizi lidoju ar lidmašīnu! Tāda maaaziņa mazītiņa. Bet bija mākoņi, bija saule un bija ļoti skaisti.
Kad atgriezos mājās, viens no pirmajiem teikumiem, ko pateicu bija - nu, tā. Es tiku ar visu šito galā, tagad es gribēšu tā darīt vēl. Biju tik lielā sajūsmā, ka mamma prasīja, vai nedomāju pārcelties tur dzīvot. Es apsveru iespēju pēc mēneša braucot atpakaļ izvēlēties citu maršrutu, lai interesantāk un nesanāk braukt pa jau zināmām vietām.
Man dažādu apstākļu, iemeslu, lietu dēļ sāk ļoti iepatikties Polija. Jeb vai drīzāk visāda šāda veida padarīšana.
piesēst