Nedēļa riņķī, jāiemet maziņš ieskats, lai pašai neaizmirstās.
Pirmajā dienā baigi garš airējamais gabals. Komanda izpletusies pa trim laivām. Divi sacentās, kurš vairāk šotus var izdzert. It kā uzvarētājs bija, bet abi gan vienlīdz labi izskatījās pēc zaudētājiem. Viens gulēja pārliecies pāri laivas malai, kamēr otrs visu laiku krita ūdenī un peldējās. Haha, nē, tas bija smieklīgi. Čalis iekrīt ūdenī un stumj laivu un baigi tur priecājās.
Ūdenī krita arī citi, un pie mūsu laivas ievēlās tieši viens un pirmais, ko viņš prasīja bija "šnabi, šnabi, šnabi!", tad "uzdzeramo, kolu, uzdzeramo!" un tikai tad sāka domāt par rāpšanos atpakaļ sausumā.
Pret vakaru lēnītēm braucām vēl un paņēmām stopētāju, kuru savējie kaut kādu apstākļu dēļ atstājuši krastā. Pēc neilga laika mūsu laivas galvenais airētājs piestāj krastā un vienkārši aiziet projām. Pēc tam teica, ka taču pateica, ka nosala kājas un aizgāja uz nometni kājām. Šo gan neviens no mums nebija dzirdējis. Tāpēc vēl divi devās meklēt pazudušo, kamēr es paliku laivā viena ar stopētāju. Par stopētāju es jau pamanījos agrāk ko pieminēt. Ar viņu no kādiem septiņiem vakarā līdz pus vieniem salām un reizi divdesmit minūtēs ūdenī iemērcām airi, lai tiktu uz priekšu.
Tā kā pirmajā naktī no rīta teltij pāri bija plāna ledus kārtiņa un pamatīgi nosalu, otrajā naktī es izdomāju kā atrisināt šo problēmu - neiet gulēt vispār. Vai arī vismaz sagaidīt sauli un tad iet gulēt uz laivas. Bija arī nakts trasīte. Pagājušo gadu bija foršāka, bet tas varbūt tāpēc, ka šogad praktiski biju skaidrā. Ap kādiem četriem rītā pie mūsu ugunskura atklīda kaut kāds zvejnieks, kurš līdz pusei bija slapjš, ķerot savus brekšus. Baaaigā leksika bija. Uzradās arī vēl cits kritušais. Uzmanīju, lai neviens neiekrīt ugunskurā.
Kopvērtējumā 2.vieta plostu klasē. Ironiski, bet mēs nebijām nemaz plosts, bet gan laivas.
Atzīšu, ka arī man bija brīži, kad pie sevis domāju, ka nē, nākamo gadu nu gan es vairs nebraukšu LB. Tiiiik auksti un kā tāds bomžs pēc tam. Bet tās divas bija pēdējās aukstās maija naktis acīmredzot.
Ir tā, ka mazliet pietrūka tās sajūtas, kas bija pagājušo gadu. Pagājušo gadu biju nost. Vismaz uz kādu laika posmu. Nākamgad, iespējams, jāmēģina laboties. Nu, ja vien sanāks braukt un kursadarbs nemocīs n'shit.
Haha, un pareizi. Vēl jāpiemin fakts, ka čalim no komandas moka tika vārīta no tehniskā spirta vai šķīdinātāja. Redzi nezaudēja, ožu arī nē, viss kārtībā.
Un starpcitu, dabūju rokā stopētājčali. Kā izrādās, mums ir viens kopīgs draugs, bet jā. Taču šeit nekāda interesanta notikumu attīstība nebūs. Nedaudz žēl, jo likās, ka varētu būt interesantāk, bet ko padarīsi. Bet jāsaka, ka tā tāpat ir laba zīme, ja sāku mest acis uz citiem un "sērošana" par K pamazām dabiski beidzās.
Pirmajā dienā baigi garš airējamais gabals. Komanda izpletusies pa trim laivām. Divi sacentās, kurš vairāk šotus var izdzert. It kā uzvarētājs bija, bet abi gan vienlīdz labi izskatījās pēc zaudētājiem. Viens gulēja pārliecies pāri laivas malai, kamēr otrs visu laiku krita ūdenī un peldējās. Haha, nē, tas bija smieklīgi. Čalis iekrīt ūdenī un stumj laivu un baigi tur priecājās.
Ūdenī krita arī citi, un pie mūsu laivas ievēlās tieši viens un pirmais, ko viņš prasīja bija "šnabi, šnabi, šnabi!", tad "uzdzeramo, kolu, uzdzeramo!" un tikai tad sāka domāt par rāpšanos atpakaļ sausumā.
Pret vakaru lēnītēm braucām vēl un paņēmām stopētāju, kuru savējie kaut kādu apstākļu dēļ atstājuši krastā. Pēc neilga laika mūsu laivas galvenais airētājs piestāj krastā un vienkārši aiziet projām. Pēc tam teica, ka taču pateica, ka nosala kājas un aizgāja uz nometni kājām. Šo gan neviens no mums nebija dzirdējis. Tāpēc vēl divi devās meklēt pazudušo, kamēr es paliku laivā viena ar stopētāju. Par stopētāju es jau pamanījos agrāk ko pieminēt. Ar viņu no kādiem septiņiem vakarā līdz pus vieniem salām un reizi divdesmit minūtēs ūdenī iemērcām airi, lai tiktu uz priekšu.
Tā kā pirmajā naktī no rīta teltij pāri bija plāna ledus kārtiņa un pamatīgi nosalu, otrajā naktī es izdomāju kā atrisināt šo problēmu - neiet gulēt vispār. Vai arī vismaz sagaidīt sauli un tad iet gulēt uz laivas. Bija arī nakts trasīte. Pagājušo gadu bija foršāka, bet tas varbūt tāpēc, ka šogad praktiski biju skaidrā. Ap kādiem četriem rītā pie mūsu ugunskura atklīda kaut kāds zvejnieks, kurš līdz pusei bija slapjš, ķerot savus brekšus. Baaaigā leksika bija. Uzradās arī vēl cits kritušais. Uzmanīju, lai neviens neiekrīt ugunskurā.
Kopvērtējumā 2.vieta plostu klasē. Ironiski, bet mēs nebijām nemaz plosts, bet gan laivas.
Atzīšu, ka arī man bija brīži, kad pie sevis domāju, ka nē, nākamo gadu nu gan es vairs nebraukšu LB. Tiiiik auksti un kā tāds bomžs pēc tam. Bet tās divas bija pēdējās aukstās maija naktis acīmredzot.
Ir tā, ka mazliet pietrūka tās sajūtas, kas bija pagājušo gadu. Pagājušo gadu biju nost. Vismaz uz kādu laika posmu. Nākamgad, iespējams, jāmēģina laboties. Nu, ja vien sanāks braukt un kursadarbs nemocīs n'shit.
Haha, un pareizi. Vēl jāpiemin fakts, ka čalim no komandas moka tika vārīta no tehniskā spirta vai šķīdinātāja. Redzi nezaudēja, ožu arī nē, viss kārtībā.
Un starpcitu, dabūju rokā stopētājčali. Kā izrādās, mums ir viens kopīgs draugs, bet jā. Taču šeit nekāda interesanta notikumu attīstība nebūs. Nedaudz žēl, jo likās, ka varētu būt interesantāk, bet ko padarīsi. Bet jāsaka, ka tā tāpat ir laba zīme, ja sāku mest acis uz citiem un "sērošana" par K pamazām dabiski beidzās.
piesēst