Man radās doma, ka (iespējams) varētu būt interesanti, ja dabūtu rokā to puisi no laivu brauciena ar kuru pirmajā dienā runājos un ieairējām nomentē tikai pus vienos naktī. Un tā doma radās pēc vakardienas, kad pavisam, nu, pavisam nejauši satikām viņu nakts trasītē un cienāja ar Jameson:

- Mēs neesam jau pazīstami?
- Emm...
- Ar ko tu vakardien brauci uz nometni?
- Ē, laivu. Āaā, tu esi tas stopētājs!
- Jā.
- Ai, bet es neatceros kā tu izskaties.
- Es arī ne.
- Es atpazīstu tikai to pirātu "argh", ko taisi. Uztaisi viņu!
- "Argh"
- Jāāā. Ir!
- Bet tas bija jauks vakars vakardien, vispār. Mums vajadzētu satikties kādreiz arī skaidrā, lai atcerētos izskatu, piemēram.

Praktiski tiešām neatceros izskatu tā smalki, jo, kad sēdēja man blakus un airējām un runājāmies tajā pirmajā naktī, pārsvarā klausījāmies, ne skatījāmies virsū. Taču šajā gadījumā kaut kā ieinteresēja mani tā foršā parādība, kad satiec sev vēl nepazīstamu cilvēku - spēt norunāties trīs stundas no vietas. Un es iedomājos, ka tas, tā satikšanās skaidrā, varētu būt kāds interesantums klāt manai dzīvei. Ne? Nezinu, ko lai tīri tādu izdara lietas labā, ja zinu tikai uzvārdu, kurš turklāt nav tāds unikāls pagadījies. Zinātu vārdu, un tad domātu tālāk, ko darīt.