Ar Pienvedējiem ir tā, ka man viņi patīk, bet laikam viņi jāklausās ir mājās, jo ir dziesmas, kuras neprasa neko citu kā tikai apķert otru cilvēku un tā mierīgi šūpoties. Un ja tev nav tā cilvēka, tad tu tur šūpojies viens. Nē, nu, var arī paārdīties, kā piemēram, Maximums, kura ir ļoti feina dziesma. Turpretī pie Dzelzs Vilka lēkāt var jau veiksmīgāk. Un man vispār Kaukulis pats ļoti simpatizē kā cilvēks. Kaut kas viņa personībā piesaista.

Taču par vakardienu, tieši par Nabaklab daļu varētu minēt kādus piecus momentus.
Pirmais.
Ierašanās. Pie ieejas viens apsargs prasa personu apliecinošu dokumentu, otrs ieejas maksu. Ko dara marvellous? Mārvellous šķībi plivina gar acīm studentu apliecību, kamēr jaukais apsargs cenšās izlasīt, kas uz tās rakstīts, un naudu ieber otram apsargam saujā.
Otrais.
Drīzi pēc ierašanās uzskrienu virsū arī Brūv, kurš runājās ar vēl kaut kādu citu čali. Tā kā Brūv ir pats pie stūres, nevar dzert un tāpēc atdeva savu želejšnabja šotu plastmasas glāzītē. Kā normālam cilvēkam man neizdevās to mantu dabūt ārā, tāpēc es saplēsu glāzīti un viss notiek. Un uz šīm manām darbībām tas otrs čalis komentēja kko uz "Vaau, spēcīgi. Tā laikam rīkojās cilvēki, kas ļoti grib to mantu" pusi.
Trešais.
Pie manis pienāca parunāties Emīls no statistiķiem. Tiem, kas nezina, kas viņš ir, teikšu to, ka ikdienā mēs pat ar "čāu" neapmaināmies, taču te viņš apsēžās blakus un sāk tāpat runāties. Ā, nu, labi. Gan jau alkohols runāja, jā. Bet tāpat. Teica, ka es pagājušo gadu laivu braucienā cienāju ar tēju, lai gan es tādu momentu nemaz neatminos.
Ceturtais.
Ratn! Ak, jel, viņš iiiiir jauks patiesībā. Es tur skumu, un viņš paņēma mani dejot tāpēc. Un tā baigi forši, ar visādām svaidīšanām un cilāšanām, beigās izsakot komentāru, ka labi dejoju. Es gan domāju, ka viņam vienkārši patika mani svaidīt, jo traki daudz kilogrami jau nav, bet nu labi. Pēc tam viņš arī atnāca parunāties, pieteicās līdz kojām pavadīt un tā.
Ja es varētu, tad es dusmotos uz H par to, ka mani atstāja vienu. Nē, nu var jau mani atstāt da jebkur, tikai pateikt vispirms, nevis pazust un ļaut man pašai konstatēt faktu.
Piektais.
Jo vairāk rīts, jo vairāk sāku garlaikoties un ilgoties pēc pirmā transporta, jo vairāk man uzmanību pievērsa piiiilnīgi sveši cilvēki.
Tā piemēram, kaut kāds kā izrādās Nabaklab dīdžejs un radio darbonis, kurš kaut kādu iemeslu dēļ man nedaudz atgādināja leprakonu (gan jau paplukušā cilindra dēļ). Šis izkratīja sirdi, lūdza manu telefonnummuru un pateikt godīgi, vai ar viņu kādreiz gribētu tikties. Ā, jā, gribēja arī ābolu pīrāgus uzsaukt n'shit. Kamēr leprakons aizgriežās, klāt pienāk kaut kāds cits vīrietis un tad vēl, miedz ar aci un kaut ko tur vaicā un runā. Tas jau sāka kļūt pārāk creepy.
Ratn pat uzmeklēja mani, lai atvadītos un piedāvātu pavadīt līdz kojām, un man pat vienubrīd likās, ka viņš grib mani glābt no tā leprakona ar cilindru.