Ir tā, ka uzskatu, ka man praktiski nav bijušas tādas nopietnas attiecības. Tagad labi, vēl var atļauties trakot, priecāties un ārdīties. Bet būs man 25 un prasīs par iepriekšējām attiecībām, kā tad bija un tādas lietas. Un man nebūs ko atbildēt. Man šķiet, tas kaut kā neliecina neko labu par cilvēku. Un tagad es domāju, kāpēc man tā ir. Tāpēc, ka latiņa ir tik augsta? Hm, bet varbūt tad mazliet nolaist? Taču atkal - kaut kā negribās. Kāpēc palaist latiņu zemāk, ja ir cilvēki, kas tai ja ne atbilst, tad ir diezgan tuvu. Un man gribās ticēt, ka tādi ir vēl.
Vai tāpēc, ka negribēdama sarežģīt sev un citiem dzīvi būtībā esmu diezgan rezervēta un auksta, ja patikšana ir no otra puses, bet no manas ne? Jeb vai labāk ir turpināt būt atvērtai un pie velna, ja kādam laužu sirdi, tā ir paša darīšana? Bet kad pieķeros es (tā vienpusēji, protams, kā gan citādāk), tad ir vakars uz ezera.
Jeb ir vēl cits atrisinājums? Tikai nesakiet, ka tas atrodas Eiklīda telpā ar bezgalīgi daudz dimensijām.
Nu, tad kā?

Vakar darbā norunājos baigi labi. Tiešām ļoti patiesi un brīvi. Šīs ir sekas.