Mundrīte ledeņu vietā sūkā litija baterijas un nedaudz spīd.

Kad man kāds ļoti patīk, un liekās, ka viņam arī, jo viss par to tikai liecina, tad pēc laika - īsāka vai garāka - attopos, ka vairs jau esmu vienīgā, ka man vajag to cilvēku, bet cilvēkam mani ne. Tā ir tā pieķeršanās? Labi, nav jārunā tik striktos terminos, nav jau tā, ka pavisam nevajag, taču mans "vajag" tāpat ir daudz stiprāks. Un tā ir problēma. Ar "vajag" es nedomāju uzreiz materiālu ķermeni, bet, piemēram, komunikāciju un sabiedrību, pie kura visa esmu pieradusi. Bet, ja man atņem to, pie kā esmu pieradusi, tad ir grūti. Nevar jau nevienam pārmest par to, ka katram ir SAVA dzīve. Tā, lūk. Un tādi, kas man ļoti, ļoti iepatīkās, nav daudz.
Grūti arī ir tam, kurš ielavās skolas sporta zālē un ielec ar pieri bukā, un pēc tam ilgi dejo zem basketbola groza.

Ja par J. nē, tad K. sakarā gan gribētu teikti - I guess I'm super bad at picking up signals.