Septiņām jūrām pāri es skrietu, ietu, dziedātu, smietu un kliegtu, nenokristu un nepiekustu. Varbūt tad arī varbūt tu justu. Tūkstoš reiz tevi noskūpstītu, bet tik un tā man nepietiktu.


Taču ar to, ka es gribu vai, ka man tā ir, ne vienmēr viss tiek atrisināts.

Tādas ir mūsu savstarpējās attiecības. Garausis nedabū burkānu, burkāns nenonāk pie zaķa. Šajā bildē gan nevienam nekas neapnīk un ir nebeidzamā ciklā, bet dzīvē viss ir savādāk. Kad izsalkums pavisam, pavisam jau grauzīs kuņģi, zaķis nospļausies un apēdīs kāpostu tā vietā. Kamēr burkāns nonāks veikala plauktā vai pie kāda cita zvēra. Bet atkal - dzīvē viss ir citādāk, jo, nu, hm... tīri fiziski cilvēks tomēr nav burkāns.
Es nezinu, kurš - zaķis vai burkāns - esmu es, un kurš ir viņš, bet skatoties ilgāk uz šo bildi iedomājos, ka tā mēs dzīvojam. Šādā nejēdzīgā savstarpējā simbiozē. Un man nav pārliecības, ka varētu būt citādāk. Tā vienkārši reizēm notiek.